es nezinu, vai tas uz mani tā iedarbotos, ja jau pašā sākumā neuzskatu, ka man tur vajadzētu atrasties. es eju uz terapiju, man ir tikai pašvērtējuma problēmas, nevis kaut kādas diagnozes, es eksistēju diezgan normāli. vēlmi nošauties nekad neesmu jutusi. ja nu es nonāktu psihenē, tad pie pirmās nojausmas, ka viņi mani tomēr neņems, es atvainotos un pazustu - un nekad vairs nerādītos tajā ielā.

un ir jau dzirdēti arī labi stāsti. par to, kā paciemošanās slimnīcā cilvēkus ir glābusi, jo citādi viņi tiešām aizietu bojā.

godīgi sakot, pēc tevis teiktā man tagad pat drusciņ gribētos tur kādas pāris dienas paciemoties. zinātnes vārdā (t.i. man vienkārši interesē).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies, ka padalījies ar pieredzi!
es gan dzīvoju pārmetumos - pašpārmetumos -, tāpēc šāda aizbēgšana man neko nemainītu, ha. bet ir vērtīgi dzirdēt dažādus skatus no malas.

(Reply to this) (Parent)