| 219 |
[9. Jul 2019|01:34] |
nomainīt terapeitu var būt ārkārtīgi vērtīgi. es nekad to nebūtu darījusi, ja turpinātu dzīvot tajā pašā pilsētā, bet apstākļi piespieda, un es nonācu citur. man viņa sākumā īsti nepatika. es joprojām nezinu, vai man viņa patīk tā, kā patika iepriekšējā. taču pats maiņas fakts ir izrādījies noderīgs. es tagad esmu pieskārusies jautājumiem, ko līdz šim vispār neuzskatīju par problēmu. tas ir, es pat nezināju, ka kaut kas tāds manī eksistē. bet, runājot par tām pašām lietām ar citu cilvēku, pēkšņi ir atklājies, ka tajā manā nedrošību lādē ir noslēpta vēl viena atvilktne, bez kuras atvēršanas nekādus uzlabojumus nevar gaidīt. nav brīnums, ka iepriekš uz terapijas beigām man bija sajūta, ka mēs maļam uz riņķi vienu un to pašu un ka viss ir izrunāts. jo tas, ko es atmetu jau pašā sākumā, patiesībā ir svarīgs manas personības ierobežojumu elements. un es nezinu, vai bez šīs pauzes un nonākšanas citā kabinetā mēs vispār būtu tam pieskārušies.
bet laikam šīs pārmaiņas un jaunās atziņas mani ļoti biedē. domāju par to, cik pateicīgai man jābūt saviem draugiem, un par sarunām, kuru nav bijis, un sajutu panikas lēkmes iedīgļus. vēlme pateikt "paldies" uzreiz šķiet kā nepieciešamība atvadīties. it kā man būtu jāpaspēj pateikt labās lietas, jo drīz mani gaida nāve vai trieka, kas atstās mani rīcībnespējīgu. jau atkal mirklī, kad šķiet, ka es varētu stiepties pēc kaut kāda sevis piepildījuma, es gaidu, ka nezināmi ārējie spēki man to atņems. jūtu, kā ceļas karstums, kā sāk dūkt ausīs un kā domas no manis bēg. manī ir tik daudz trauksmes - un patiesībā es neesmu droša, vai vispār jebkad mēdzu būt atslābusi. ir tikai dažādi saspringuma līmeņi. nekad pārāk traki. man nerauj krampī žokļus, un mani nerausta pēkšņas muskuļu spazmas. bet tas vienmēr ir šeit. es vienmēr jūtu savu sirdi, mani zobi vienmēr ir sakosti, un man vienmēr gribas staipīties, bet nekad nevaru izstaipīties. un man vienmēr drusciņ gribas raudāt.
protams, ka tagad, uz robežas ar paniku, es to visu pārspīlēju. noteikti nav tik slikti, es vienkārši pievēršu uzmanību savam ķermenim tad, kad tas ir sasprindzis. bet man šī sajūta ir apnikusi. lūdzu, ļaujiet man kādreiz aizmigt uzreiz - arī bez kārtīga alkohola daudzuma organismā. ļaujiet man aizmirst, ka man ir ķermenis, un vienkārši būt. ar to vien reizēm pietiktu. |
|
|
| Comments: |
Man liekas, ka terapeita maiņa nav obligāta - es aizgāju atpakaļ pie tās pašas, bet arī jautājumi un problēmas pēkšņi bija pavisam citas.
jā, es domāju, ka lielāka nozīme bija tieši tai pauzei. taču man ir aizdomas, ka es iepriekšējai terapeitei nemaz neatklātu, ka esmu sapratusi, ka kaut kas, par ko jau pašā sākumā teicu, ka nav problēma, īstenībā ir problēma. :D
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172529/41635) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) eos |
|---|
| Date: | 9. Jūlijs 2019 - 03:02 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ir cilvēki, kas sapratīs to "paldies, ka esi."
It īpaši, ja iedomājas, ka šajā laikā Latvijā tik daudzi aizbrauc, un nav zināms, kad un cik bieži atgriezīsies.
Intervijā onkoloģijas nodaļas psihologs teica, ka saviem draugiem atvadoties saka: "Lai jums laba dzīvošana", nevis "Visu labu", tieši tā uzsverot dzīves un kopā būšanas vērtību.
saprast jau sapratīs, ne par to stress. mans prāts visas "man ir paveicies/es esmu laimīga" domas pārvērš par "es tūlīt nomiršu", jo es taču neko no tā neesmu pelnījusi.
Man arī tā bija, prātā nenāktu teikt paldies. Bet tagad ar tādu baudu gribas visus sabučot, apmīļot, pateikt paldies un lūdzu un vienmēr, visu laiku. Un ir ok, tas tā ne tikai pirms krīzes vai miršanas, tāda mīlestība. | |
