Tieši pirmās terapijas ir šausmīgi smagas. Man šķiet ka man gāja jau kāda divdesmitā, līdz man beidzot izdevās neraudāt terapijas laikā un vēl vairāk, līdz pienāca tā reize ka nejutos sūdīgi arī pēc tam. Vēlāk paliek vieglāk.
Ja jūti ka pēc terapijas vienmēr esi galīgi sabeigta un gabalos saplosīta - saki terapeitei. Un atstāj kādu stundu tukšu, uzreiz pēc sesijas. Palīdz.

(Reply to this) (Thread)

paldies! man nez kāpēc bija licies, ka tās sliktās sajūtas nāk apmēram uz vidu, kad darbs ar konstatētajām problēmām jau rit pilnā sparā, nevis problēmu noteikšanas periodā.

būs jau labi, es neraudu un nejūtos saplosīta. drīzāk saraucu pieri un stīvējos pretī apziņai, ka būs jāatveras ne tikai terapeites priekšā, jo darbs ar sevi nozīmē arī darbu ar apkārtējiem, un tas man nepatīk. nepatīk apziņa, ka esmu bijis slikta cilvēks.
vispār man ir vieglāk, ja es uzreiz pēc sesijas kādu satieku. tajā brīvajā stundā sanāk ieslīgt sevis žēlošanā.

(Reply to this) (Parent)