92 |
[18. Maijs 2017|11:49] |
tikko gūglēju, kur tad īsti ir tā sporta iela 2, un izrādījās, ka esmu tur pusotru gadu garām gājusi/braukusi, nemaz nezinot, ka tur ir kim?. tas diezgan precīzi apraksta manas attiecības ar mākslu, lai cik skumji tas arī nebūtu. ir maija vidus, un atkal mostas vēlme iet, darīt, spēt, redzēt, bet es jau darbu un izklaidi tik tikko spēju sabalansēt, kur nu vēl kultūrai vietu atrast. vismaz apzinos, ka laika trūkums nav attaisnojums, jo, ja es spētu plānot un negulēt/neslinkot pusi dienas, tad jau varētu tik daudz vairāk.
bīstos, ka neprotu būt attiecībās. arī tās prasa laika plānošanu (un veltīšanu), balansu starp ikdienišķo, personīgo un romantisko. esmu pārāk pieradusi būt patstāvīga, darīt visu uz savu galvu, pieņemt lēmumus, ne ar vienu nerēķinoties. agrāk man pilnībā pietika ar "iedzersim vīnu, papļāpāsim, pamīļosimies" vakariem, bet tagad visur apkārt tik daudz notiek, ka vēlos iet ārā. ar viņu kopā, protams, bet viņam mana pasaule ir sveša vieta. šķiet, viņa nākotnes redzējums ir pārāk naivs, lai tas spētu iederēties manā ciniskajā vidē, kur tik pavisam banāli valda alkohols, cigaretes un skaļas, haotiskas sarunas. ticu, ka viņš sasniegs lielu daļu savu vēlmju, bet nespēju apturēt skeptisko reakciju sevī pēc katra optimistiskā izteikuma. un tad jūtos kā šausmīgs cilvēks, ar ko būt kopā, jo līdz galam neticu sava partnera spēkiem.
bet varbūt tas viss tā tikai tāpēc, ka abi esam pēdējā laikā bijuši trakoti aizņemti. un es pārāk daudz atrodos mājās. mana atrautība no realitātes ir apbrīnojama.
p.s. starp citu, vakar paspēju uz pēdējo seansu 'okeāna saviļņotajiem'. heijerdāls lepotos. bored of borders teica, ka klausīšot manu ieteikumu un mēģināšot veidot sadarbību arī ar bizi, jo, nu, ir taču jāturpina kaut ko tik siltu, cilvēcīgu un sirsnīgu rādīt. gribētos aiziet vēlreiz un aizvilkt vēl kādu līdzi. |
|
|
Comments: |
sanāk, ka mums abiem sakritis periods izolēties mājās no apkārtējās pasaules. aizvelc mani uz kino?
ā un attiecībās neviens neprot būt. pārāk sarežģīta lieta, jāmācās bez pārtraukuma un vienmēr kaut kas nebūs līdz galam ok.
tu gan laikam to dari labprātīgi..? mani darbs piesējis pie mājām. bet mēs varētu aizvilkties uz kino, es paskatīšos, kad kas izskatās pievilcīgi.
līdz šim man likās, ka attiecībās būt ir vienkārši. tas bija kaut kāds dabiskais stāvoklis. kad izdevies to mainīt uz "stipra, neatkarīga sieviete", attiecības šķiet kā svešķermenis.
gaidīšu ziņu
"vienkārši" nevar būt jau bēc definīcijas, jo tu mēģini savienot vienu pilnīgu, pastāvīgu dzīvi ar vēl kādu. no svešiem cilvēkiem ar dažādiem ķermeņiem uztaisīt siāmas dvīņus. vienkārši tas var būt tikai tad, ja tev nav pašai savas dzīves. ja tu paņem sevi un iestūķē otra pasaules brīvā stūrī un no kopdzīves neprasi neko vairāk kā otra cilvēka uzmanību. kļūsti par emocionālu mājdzīvnieku. tad ir riktīgi vienkārši.
tad var secināt tikai to, ka piecus savas dzīves gadus esmu pavadījusi kā divu dažādu cilvēku emocionālais mājdzīvnieks. jo bija ļoti, ļoti vienkārši. būt kopā bija tikpat dabiski kā elpot.
es nezinu, ko tas pasaka par šībrīža situāciju.
ja iepriekšējās attiecības ir bijušas ar cilvēkiem, kuru dzīvesveids (jo īpaši brīvā laika pavadīšana) un attieksme pret dzīvi lielā mērā sakrīt ar tavējo, tad tas pārkājas dabiski un nudien ir daudz vienkāršāk. mans komentārs bija domāts kontekstā ar tevis teikto par būšanu ar cilvēku, kas uztver un attiecas pret lietām citādi, nekā tu.
vissmieklīgākais šajā ir tas, ka nekad neesmu bijusi ar cilvēku, kura dzīves un lietu uztvere būtu manējai tik identiska. :) reizēm pat baisi paliek.
"viņam mana pasaule ir sveša vieta. šķiet, viņa nākotnes redzējums ir pārāk naivs, lai tas spētu iederēties manā ciniskajā vidē, kur tik pavisam banāli valda alkohols, cigaretes un skaļas, haotiskas sarunas" izklausās gana atšķirīgi, lai apvienošana vai savietošana prasītu darbu. | |