| 92 |
18. Maijs 2017|11:49 |
tikko gūglēju, kur tad īsti ir tā sporta iela 2, un izrādījās, ka esmu tur pusotru gadu garām gājusi/braukusi, nemaz nezinot, ka tur ir kim?. tas diezgan precīzi apraksta manas attiecības ar mākslu, lai cik skumji tas arī nebūtu. ir maija vidus, un atkal mostas vēlme iet, darīt, spēt, redzēt, bet es jau darbu un izklaidi tik tikko spēju sabalansēt, kur nu vēl kultūrai vietu atrast. vismaz apzinos, ka laika trūkums nav attaisnojums, jo, ja es spētu plānot un negulēt/neslinkot pusi dienas, tad jau varētu tik daudz vairāk.
bīstos, ka neprotu būt attiecībās. arī tās prasa laika plānošanu (un veltīšanu), balansu starp ikdienišķo, personīgo un romantisko. esmu pārāk pieradusi būt patstāvīga, darīt visu uz savu galvu, pieņemt lēmumus, ne ar vienu nerēķinoties. agrāk man pilnībā pietika ar "iedzersim vīnu, papļāpāsim, pamīļosimies" vakariem, bet tagad visur apkārt tik daudz notiek, ka vēlos iet ārā. ar viņu kopā, protams, bet viņam mana pasaule ir sveša vieta. šķiet, viņa nākotnes redzējums ir pārāk naivs, lai tas spētu iederēties manā ciniskajā vidē, kur tik pavisam banāli valda alkohols, cigaretes un skaļas, haotiskas sarunas. ticu, ka viņš sasniegs lielu daļu savu vēlmju, bet nespēju apturēt skeptisko reakciju sevī pēc katra optimistiskā izteikuma. un tad jūtos kā šausmīgs cilvēks, ar ko būt kopā, jo līdz galam neticu sava partnera spēkiem.
bet varbūt tas viss tā tikai tāpēc, ka abi esam pēdējā laikā bijuši trakoti aizņemti. un es pārāk daudz atrodos mājās. mana atrautība no realitātes ir apbrīnojama.
p.s. starp citu, vakar paspēju uz pēdējo seansu 'okeāna saviļņotajiem'. heijerdāls lepotos. bored of borders teica, ka klausīšot manu ieteikumu un mēģināšot veidot sadarbību arī ar bizi, jo, nu, ir taču jāturpina kaut ko tik siltu, cilvēcīgu un sirsnīgu rādīt. gribētos aiziet vēlreiz un aizvilkt vēl kādu līdzi. |
|