Comments: |
| From: | src |
Date: | 13. Marts 2017 - 23:48 |
---|
| | | (Link) |
|
it kā pareizāk jau būtu dzīvot taupīgi, veidot iekrājumus utml.
bet tad es iedomājos sevi tādā early 20ies, kad $ ir tik cik ir, un tad ātri jāpērk biļete uz Niku Keivu, piemēram. Ja būtu draugi, kuri nesagādātu problēmas padalīties ar $ (arī mērķis būtu saprotams) un man būtu skaidrs konkrēts laiks, kad varēšu atdot, tad liktos pietiekami adekvāti.
nu lūk, šie tevis minētie argumenti par to, ka draugi mērķi sapratīs un ka atdošanas grafiks ir skaidrs, izpildās arī manā gadījumā. bet šķiet nekaunīgi lūgt naudu nevis pārtikai vai steidzami nepieciešamai sadzīves tehnikai (kā ir bijis iepriekš), bet gan pasākumam, kas mani, protams, padarītu neizsakāmi laimīgu, bet bez kā mans ķermeniskais Es mierīgi var iztikt.
tādēļ jāskatās, ko tauta saka.
Aizņemšanās adekvātums ir atkarīgs no uzticamības — attieksmes pret aizdevumu un tā atdošanu. Neadekvāts lūgums tas ir tikai tad, ja nāk no drauga, kurš jau ir pierādījis sevi kā bezatbildīgu parādnieku.
Par mērķa adekvātumu, savukārt, pēc saviem ieskatiem lemj katrs potenciālais aizdevējs — piekrītot vai atsakot.
tas izklausās pēc noteikumiem, kas attiecas uz mazām naudas summām. ar lielākām jau ir bīstami ar jebkuru.
Nu, summas izmērs arī ir viens no pārējiem aspektiem, kas piedalās lēmuma pieņemšanā, jā. Lietas būtību gan tas nemaina — mērķa adekvātumu vērtē aizdevējs, tāpat kā summas adekvātumu, atdošanas ātruma adekvātumu un visus pārējos adekvātumus.
Vienīgais jautājums, kas jāatbild tev kā aizņēmējam — vai šī vajadzība ir tā vērta, lai uzņemots parādsaistības (t.i., samazinātus ienākumus) uz attiecīgo laika periodu.
Drusku izklausās, ka tu gribi outsource-ot subjektīvu lēmumu, lai varētu vismaz daļēji vainot klabi, ja vēlāk izrādās, ka tomēr nebija tā vērts. :D
tā nu gluži gan nav. mans prāts grib mani iekaustīt vispār par parādsaistību idejas rašanos, skaļi kliedz, ka neesmu neko skaistu dzīvē pelnījusi un ka uzdrošināties kādu citu apgrūtināt ar savām iedomām ir holokaustam līdzīga ideja. tad es parunāju ar homebound, un viņa saka, ka es no darba aizgāju, lai dzīvotu, nevis lai turpinātu tikai eksistēt, un iesaka darīt to, uz ko sirds velk.
Homebound, kā parasti, ir pilnīga taisnība. Un es saprotu arī kautrēšanos par "nepamatota" aizdevuma prasīšanu — KPMP (Ko Par Mani Padomās) ir spēcīgs anti-motivators. Bet mana atbilde paliek jau uzrakstītā — aizņēmēja vienīgā atbildība ir naudas atdošana, viss pārējais ir katra aizdevēja personīgs lēmums. Ja draugs sāk par tevi domāt sliktāk tikai tāpēc, ka tu "uzdrošinājies" *pajautāt* par naudas aizņemšanos (neatkarīgi no mērķa), tad varbūt ir vērts apsvērt, vai tāds cilvēks maz ir pelnījis būt draugu lokā. :)
teiksim tā - nauda man personīgi vienmēr ir bijis viens no sāpīgākajiem jautājumiem. un es to katru reizi uztveru ļoti saasināti.
Tā ir daudziem. Ir pat tādas galējības, ka cilvēks bez darba nepiereģistrējas kā bezdarbnieks, jo nevar pārkāpt "pazemojumam" atzīt faktu + pabalsta pieprasīšanai; rezultātā tāpat nelaimīgs, bet vēl arī badā. Bet tu pajautāji publiski un es publiski atbildu — no loģikas viedokļa nav nekāda iemesla nejautāt aizdevumu, zinot, cik atbildīgi tu pret to izturies. Viss pārējais ir tīri tava personīgā pārkāpšana "palīdzībai ir jābūt pelnītai, un es neesmu pelnījusi" kompleksiem.
| From: | zivs |
Date: | 14. Marts 2017 - 00:31 |
---|
| | | (Link) |
|
Ar šo ierakstu kā uz varžacīm uzkāpts. Tikko iznācu no eseskas, un nevaru saprast, moš aizvērt acis un grābt videokarti (spēlēm, ne darbam), ko šī brīža situācijā nevaru atļauties.
lūk, kāda universāla problēma gadījusies. man jau gribas teikt - do it! bet, ja pašai nācies jautāt padomu klabei, tad zinu, ka šo lēmumu pieņemt nav nemaz tik vienkārši.
| From: | zivs |
Date: | 14. Marts 2017 - 13:23 |
---|
| | | (Link) |
|
Jā, es jau sev piedziedāju pilnas ausis ar dažādiem apšaubāmiem argumentiem, kāpēc man tā karte tomēr jāņem. Un uz pretargumentu "a ja pietrūks reālām vajadzībām", izmantoju "gan jau kaut kā" :) | |