atmiņas par domām

tur arī forši aprakstīts tas moments kā viņi, kad vairs nav "pulvera", iztrakojušies metas otrā grāvī un sludina puritānismu un nosoda aktu glezniecību, kamēr ar sievietēm notiek pretējais - zaudējušas ticību jaunatnes šķīstības un īstās mīlas ideāliem (savu vīru un draudzeņu vīru uzvedības - īgnuma un laišanas pa kreisi dēļ), sāk domāt, ka varbūt vienīgais variants nav laulāties un sēdēt mājās ar bērniem un pakārtot savu dzīvi vīra atbalstīšanai. vārdusakot, grāmata par latviešu feminisma pirmsākumiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, otrā daļa izklausās pēc traumatiskas pieredzes, ko izraisa pirmā. Uz kuras, ja tā kļūst par plaši izplatītu "normalitāti", tipiski arī rodas -ismi, pārsvarā cēlu mērķu vadīti, bet ne vienmēr samērīgi savās prasībās un it kā kompensējošajās izpausmēs. Bet varētu taču vienkārši labi dzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ka -isms ir atbildes reakcija, bet ar maigu pamudināšanu sistēmisku netaisnību nevar mainīt. Tā ir revolūcija. Un tai sekos dziedināšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, pamudināšana ir par švaku. Revolūcija kā atgriešanās pie abpusēji cieņpilnas un mīlošas attiecību kultūras - atbalstu!

(Reply to this) (Parent)