atmiņas par domām

teja @ 11:07 pm: papētīju Džordanu Pītersonu. biju viņu diezgan nepareizi norakstījusi, iepazīstoties ar atstāstījumiem. man viņš patīk, jo viņš ir megafrīks. man vispār patīk manifestori, es ar viņiem vaiboju, aizkustina vērot, kā šo karaļu laiks lēnām paiet: kā sabiedrības struktūra vairs neprasa šādus cilvēkus un neorganizējas tā, lai viņi varētu iegūt un saglabāt varu, kā viņu retorika ir pārāk autoritatīva šim laikmetam, un to klausoties es nejūtu dusmas, jo tas ir drīzāk fiction žanrs. tāpat kā aizlaikos cilvēki ikdienā runāja verilibrā. viņi lēnām aizslīd kaut kādu orākulu lomās. viņš ir daudz frīkaināks un daudzdimensionālāks savos uzskatos, lai varētu norakstīt kā right-wing ruporu: tā ir tikai sagadīšanās un harizmas nopelns, sakritības un atslēgvārdi, ka viņš par tādu ir kļuvis. manā izpratnē pamatlietas, uz ko viņš aicina, ir sevis apzināšanās un uzlabošana, bet tas ir kaut kas, ko "vairākuma viedoklis", kā parasti noskipo (kā jau pamanījāt, šī ir mana galvenā sāpe, jo ko tas cilvēkam palīdz ja viņš iemanto pasauli, bet pazaudē savu dvēseli) un paņem trigerus. gan viens gan otrs gals. viņam patīk ietekme, jo tā ir manifestora būtība, bet viņš neprot manipulēt, viņam nav svarīgi kaut ko pārstāvēt un kaut kam pieslēgties, manifestori neizvēlas ko manifestēt.. tur nekad nav mārketinga, ja vien viņš nesaņem palīdzību no malas, jo pieslēgties un pārstāvēt - tās ir (manifestējošo) ģeneratoru un projektoru fiškas. un šis ir viņu laiks. manifestori ir pārāk trausli savos ķermeņos un kalpu kārtas mums vairs nav, tāpēc ar viņu pašlaik mūsu acu priekšā notiek tieši tas, ko minēju sākumā: viņš lēnām aizslīd fascinējoša, intelektuāla un jutīga savādnieka kategorijā - kur viņam priekšā jau ir daudzi līdzīgi.