atmiņas par domām

teja @ 11:42 pm: paldies. es pazīstu šo ļoti labi. par pēdējo teikumu es domāju, ka var būt abējādi, bet tas vēl par neko neliecina. es domāju ka visi cilvēki, sirds dziļumos, alkst pēc savienojuma, dzirdēt un tikt dzirdēti, bet visādas emocijas, kultūras normas un ego sabiezējumi tam aizstājušies priekšā, un rezultāts ir tāds, ka cilvēks kopš bērnudārza nav ne ar vienu bijis patiesā kopības pieredzē.
kā pārtraukt izdabāt? beigt reaģēt uz šo cilvēku vēlmi "ar tevi parunāties". teikt ka tev jāiet. pēc pateikt sev paldies, ka pasargāji mani no šīs pretīgās pieredzes.