atmiņas par domām

"ir" - mūžīgā tagadne? vai pretendē uz reālistiskumu? vai reālais, "ira", ir tikai, kas tagad ir, iestrēdzis čūlainā status quo? vai katra "ir' aprakstīšana tāpat jau nav idejiska konstrukcija - kā tavā gadījumā - kur tu no irēšanas kompleksā daudzveidīguma izvelc pāris nianses un izvedini veselu patriarhālo struktūru sazvērestību? tas "ir"? vai tiešām tā ir? vai arī iekš esošā tu iesaceri jābūtības?
un, redzi, labais no vienas puses ir par jābūtībā, bet jābūtība mav tikai, kas tagad ir, tā jau ir ilgstamība, plašāka laika aina.
tas gan nenozīmē, ka jābūtības nav faktiskās pasaules daļa.
un skaistums - neticu, ka neredzi skaistumu, citādāk nebūtu poēts, pat ja arī ar nihilistisko un sockritisko pieskaņu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Skaistums ir vienkārši viss kas "IR", skaistums ir esamība, losīt, neizdalot no tās elementus, ko piestāv teikt sprediķī un ko nepiestāv, un tas, kas "IR" vienkārši nozīmē manu pieredzi kā cilvēkam uz šīs planētas, visu, ko es redzu un jūtu
Vienkārši man uzsit dusmas jebkādi mēģinājumi definēt skaistuma un mākslas robežas, un tev tas izdodas īpaši debili

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tas nav noslēpums, ka jūsu sugai asinis uzsit mēģinājumi definēt j e b k ā d a s robežas, vai nu tās būtu fiziskās (festung Europa, Meksikas siena), vai konceptuāli mentālās. Taču ar to cilvēce ir jodarbojusies jau gadu tūkstošiem, un tomēr dažiem tas asinis uzsit tik ļoti, ka šie civilizētības gaismu nesošie augsti mācītie bezrobežu ļautiņi paši gribot negribot savā pasaules redzējumā nonāk pie kādām pat visai striktām robežām attiecībā uz robežu cilvēkiem.

Piemēram, noreducēsim līdz pamatiem - esamības robežas ir neesamība. Tieši tik vienkārši, un no tā izriet arī viss pārējais.

(Reply to this) (Parent)