1
sms1: do you want to go eat a hamburger?
sms2: I just got squirted in my face, give me 5 minutes
Šeit laikam visi daudz brīvāk un lietišķāk sarunājas par seksu. Dalās stāstos un personiskās pārdomās pat ar paziņām. Drusku palicis bail, ka es Rīgā varētu šķērsot kaut kādas robežas, to pati nepamanot.
2
Jūs esat tik apsēsti ar to latviešu valodu, ka viņa jūs saspiež zem sava svara. (pārdomas pēc Prozas brokastīm).
nu labi, to pašu varētu teikt arī par latviešu kino u.c. Kļūda ir domāt, ka jebkura mākslas forma būtu kaut kas atšķirīgs no citām mākslas formām, un kaut kas atsevišķs no dzīves kā tādas. Nekas labs mākslā nav iespējams bez pārdrošas atklātības un pašterapijas ceļa. Pārlieka koncentrēšanās uz kādu no formām (mūzika, valoda, kino) ir fetišisms. vai amatniecība.
Man ir sliktas mākslas definīcija (bet drīkst apšaubīt): tā ir tāda, pēc kuras var secināt vienīgi to, ka cilvēks grib būt par mākslinieku.
Par lielāko daļu man gribas teikt: tas ir tukši, tas ir plaģiāts, bet tas nav nekāda 'provinciālisma' vai iespaidu trūkuma dēļ, tas ir tādēļ, ka trūkst drosmes būt atklātam un pašam, visupirms jau pret sevi. Tur ir kaut kāda iekšējā tiesneša balss kas, pirmkārt, saka, ko just ir pareizi un ko - nožēlojami, plus vēl ļoti spēcīga formas kvalitātes paranoja ('profesionālisms' mākslā- pārpratums).
3
You are too obsessed with losing.
Neveiksminieka apziņa ir lieliska, bet tikai kā ceļa posms vai stils (sociāla protesta forma). Ieciklēšanās uz to ir mazohisms. Pašlaik LV kultūrā notiek gan kaut kāds confession vilnis, bet tas confession visiem ir kaut kā aizdomīgi vienādā stilā. Varbūt tur ir kaut kādas bailes, ka, beidzoties sāpēm, beigsies arī ko teikt. Bet tā nebūs. Ja cilvēks iet no sāpēm uz apgaismību, nevis no sāpēm un komatozu komforta zonu, viņa teiktais citos rezonēs vienmēr.
Man patiesībā iet labi un prāts ir samērā veselīgs, ja salīdzinu sevi ar Chris Kraus vai draudzeni mākslinieci Jūliju, kura viesojās pie manis vīkendā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}