atmiņas par domām

teja @ 10:32 pm: es varētu uzvest tās sejas, kādas ir tantēm kas no rīta iepirkās maksimā, tur pat nevajag nekādu īpašo aktiermeistarību

vecenītes par kraujot sev maisiņā kartupeļus no kaudzes izskatās kā izbiedētas vistiņas jebkurā brīdī gatavas vai nu bēgt vai knābt: nekā pa vidu šeit nav, vai nu melns pazemojums, vai bezjēdzīga vardarbība

Jāņa Rozes grāmatveikalā pie kases pārdod krāsas baloniņus dekorācijām. Vecenīte pārdevējai: jūs te speciāli pārdodat lai varētu sienas apķēpāt? ha! (rūgtā izsmieklā)

tāda pati seja ir arī jaunām meitenēm, tas, ko es pusaudža gados kļūdaini uztvēru par iedomību un krutumu: tās pašas bailes, pazemojums un vardarbība

jauns lv džeks lidmašīnā man blakus sēžot saka savai sievai: zini mani pilnīgi neinteresē citi cilvēki neinteresē ne ko viņi dara ne ko viņi domā

land of paranoia

nē nav jau tā ka nav pozitīvais:

ir arī desperate folks ko tevī grūž pa visiem kanāliem ('gruzīņi tīrā latviešu valodā nodziedāja pūt vējiņi tiešām pacilājošs brīdis')
un desperate radošums - it kā asprātīgas reklāmas

jā es nezinu kāpēc man šoreiz tā nepatīk Latvijā

vienīgais patīkamais brīdis bija kad nejauši pie dūņezera satiku savus bijušos dzīvokļa biedrus, kuri bija ārpus laba un ļauna, spēlējās ar bērniem tina dredus un ambienti strinkšķināja kokli