atmiņas par domām

teja @ 12:51 pm: note to self
ja vienā brīdī sajūtat, ka, atbildot jautājumu, esat uzvilkušies, noslēgti, mazliet izmisuši un uzbrūkoši, un runājat par daudz, tas nozīmē, ka nezināt atbildi. vajadzētu apspiest sevī vēlmi atbildēt uz jautājumiem. jo katrā atbildē ir kaut kāda agresija, kas patiesībā ir bailes par atbildes nepareizību. neatbildiet, ja kāds prasa, kāpēc, piemēram, rakstāt cibu.

vēl esmu pamanījusi, ka daudzi raksta, cenšoties ar cibas palīdzību it kā pierādīt savas dzīves kontinuitāti, piemēram, ja cilvēks savus ierakstus bieži sāk ar "...un tad vēl tu cilvēks pamosties un XXX" vai "un pie tā visa vēl klāt...". tipa tēlo algoritmus, kur to nav.

un prāts ir trausls un izmisis, šo tēlošanu zinādams un reizē nezinādams , tāpēc rīkojas kā muļķis un slikti raksta. Es domāju, ka muļķība un slikta rakstīšana nāk no tā ka bailēs uzdot jautājumus mauc ar raupjām atbildēm kā tankiem pa rožu dārzu

padošanās jautājumam ir grūta bet salda