vakar vēl drusku pastrīdējāmies pie dienasgrāmtas, vairāk par personību, ne mūziku. man ir tā, ka es viņu mīlu un man kaut kā šķiet, ka māksla liecina vairāk par cilvēku nekā sadzīve. jo tā māksla taču nerodas no nekā vai no idejas par to, kā ir pareizi. tātad - tas viss ir cilvēkā iekšā. un tad vairs nav svarīgi, kā un vai vispār tas izpaužas triviālā sadzīvē.