atmiņas par domām

maya @ 01:52 pm: man liekas, ka ja ir noticis ticēšanas fakts, tad arī pestīšana nav nekāds brīnums, bet gan normalitāte. šobrīd nevaru precīzēt jēdzienus. galvā putra, bet iekšējā sajūta ir tāda, ka izmainot ar ticības palīdzību savas attiecības ar pasauli, tiek paplašinātas tā saucamās normalitātes robežas.

lai gan varbūt tam nav nekāda sakara ar ticību. man kā neticīgajam vai varbūt precīzāk - neapzinātam ticīgajam, pestīšana liekas kā dzīves kārtība ar kuru tu vari rēķināties. tai nav nekāda sakara ar loteriju vai veiksmes faktoru - lietām, kurām ar tavu darbu nav nekāda sakara.

varbūt es trivializēju, bet pestīšana ir darba (sadarbības?) rezultāts, tāpat kā apskaidrība. ne?

galu galā, ja Dievs ir, tad viņa darbi ir cilvēka ikdienas sastāvdaļa. kaut kā tā.