atmiņas par domām

honeybee @ 08:26 pm: Nu čau.
Zinu, ka drusku offtopiks, bet reizēm tā gribas pateikt "acīs", vai kā nu to sauc.
Par to superkruto Dienas sleju. Kurā tu atļāvies piezīmēt dažas idiotiskas frāzes par Kikoniju.
Izlasījusi es pieņēmu vieglāko un patīkamāko variantu - ka tu esi stulba un histēriska "dzejniecīte", kas vairāk par savu "sāpi" neko neredz un ne par ko citu arī neinteresējas. Kas ir drusku smieklīgi un nožēlojami, bet pieņemami.
Bet, ja pieņem, ka tas ir joks, tad tas ir viens no derdzīgākajiem jokiem, ko es jebkad esmu redzējusi. Jo tu labi zini, ka daudzi to uztvers burtiski (kaut vai tā, kā to izdarīju es - pieņemot, ka tu esi stulbene, nevis nežēlīga kuce). Jo anyway, pat ja tas ir joks - bļin, vai tad nav skaidrs, ka joks vai ne-joks, tā tik un tā ir nožēlojami egocentriska pasaulīte, kuru tu būvē un vēl atļaujies ievilkt tajā citus. Un, kas mani šajā "jokā" aizskar visvairāk - ka tu atļaujies izmantot mirušu cilvēku. Kuru tu acīmredzot neesi ne druskas pazinusi vai sapratusi. Izmantot sev vien saprotamiem mērķiem - kāds mērķis tad, lūdzu, būtu tik svarīgs, lai tā vārdā tu varētu gvelzt muļķības par cilvēku, kurš vairs nevar piecelties un pateikt tev acīs, ko viņš domā par tavu rīcību?

Un padomā par to, ka tie dzejnieki, kas šobrīd ir dzīvi, var vismaz kaut kā labot tevis izveidoto idiotisko priekšstatu par dzejniekiem. Viņi var to pārdzīvot, izdzīvot, atrast kādu veidu, kā dzīvot, norobežojoties no taviem tekstiem (piemēram, kategoriski noliedzot, ka ir "dzejnieki"). Manis pēc - ņirgājies par jebkuru, kas ir dzīvs. Bet ne jau par mirušajiem.