atmiņas par domām

05:38 pm: šovakar skatījāmies Armena G. dok. filmas par Kaļiņingradu/Kēnigsbergu. Pirmā filma bija par krievu imigrantiem, kas tur ieradās pēc Vācijas kapitulācijas, par to, kā viņi dzīvo un ko dara. Veseli 3 no filmas varoņiem ar to (bļin nezinu kā sauc, bet viņš pīkst) ikdienā staigā pa mežu un meklē kara relikvijas. Zaldātu žetonus, cirvjus, ieročus (man ienāca prātā, ka mums laukos arī varētu pa mežu ar šito te pastaigāt) - un pēc tam pārdod kolekcionāriem un tūristiem. Vēl tur daži atcerējās to, kā pēc kolhoza vadības pavēles gājuši graut, gānīt un iznīcināt visu vācu arhitektūras mantojumu, tur, pilis, baznīcas, mūrus. Un vienu ģimeni, kas jau 50 gadus dzīvo tādā pilī, vienā stūrī. tura vistiņas, aitiņas. tikai tagad sākuši domāt, ka, moš, būtu jau forši ja to pili varētu atjaunot - šo to piekrāso, pielabo, bet tā haotiski. Pils brūk. Nu viss tāds krievu tipiskais netīrības + nabadzības ritmiņš. Daži, labāk ģērbti, strādā starptautiskā putnu gredzenošanas centrā.
Un pēc šīs filmas mājas vadītāja Gerlinde, mašas vārdiem, "ochenj rasstroilas". Piecēlās kājās, izgāja priekšā un sāka runāt, es nesapratu īsti, ko viņa tur runāja, bet skaidrs bija tas, ka tas tur nemaz nav tā,kā tur tie cilvēki teikuši, ka arī filmas uzbūve esot tipiska krievu, ka vācieši tā nekad netaisītu (nu viss tāds relaksēts, dažādi stāsti, sajaucas, pārklājas, kaut kas neizskaidrots, ainavas, sunīts guļ, veci fotoalbumi, tad arī neiztrūkstošā ūdens virsma, kurā peld lapas un redzamas pudeļu lauskas), tipa, ar sentimentu (un nezin kādā rakā armēņu duduku mūziku :D). viņas points bija, pirmkārt, ka šādi stāsti runā pretī vēsturei un patiesībai un putnu gredzenotājs neesot pateicis, ka tas ir par vācu naudu viss ierīkots, nevis krievu, un ka tas tā vienmēr ir ar aculieciniekiem vs vēsturniekiem, un tas esot ļoti interesanti protams, un vēlreiz, ka filmas uzbūve ir tipiska krievu. šos punktus viņa visu laiku atkārtoja un pēc tam kaut kur aizskrēja. un vēl, ka turienieši vispār nespējot novērtēt (nē, viņa teica "tikai tagad sāk novērtēt") to vareno vācu kultūras mantojumu un vērtību, kas jāsaglabā. un tikai augšā uznākusi es sapratu viņas patieso pointu - viņai riebjas, kā krievi tur visu ir sacūkojuši un ka šis armens uztaisījis filmu bez morāles un ļauj runāt cilvēkiem, kas neko neapzinās un nekādi nepabalsta viņas viedokli par to, kā patiesībā tur viss bija un ko komunisti ir nodarījuši brīnišķīgajai Kanta pilsētai un ka tur īstenībā ir rādīti marodieri, kas izpārdod vēstures liecības, un ka vēl aizvien viņi tur lopi un cūkas neko neaprūpē nekonservē un nesaglabā. utt. viņas ārprātīgi taisno pointu, kāds, tiesa gan, var būt tikai paēdušam cilvēkam. turklāt, vairākās paaudzēs paēdušam.

žēl, ka viņa nepalika uz otro filmu, kas bija par vācu bērniem, kurus, Berlīnes ielās atrastus, atveda uz Kaliningradu pēc Staļina rīkojuma, ka visi vācu bērni bez dokumentiem pieder Padomju Savienībai. tie vācu bērni protams visi tagad pēc veciem krievu dzērājiem izskatījās. Tur bija daudz vairāk pareizajā virzienā vērstu skumju. godīgu balto cilvēku skumju ar pareizu un saprotamu vēstures interpretāciju.

šis, starp citu, ir vēl viens sviests, kurā es vienmēr iekuļos. kad sākas sarunas par vēstures interpretācijām. un šeit mans mazās valsts iedzīvotāja stāvoklis atkal ir privilēģija - visu mierīgi noklausīties un pašam savus secinājumus izdarīt. man liekas, nedz otrajā pasaules karā, nedz tā sekās nebija nekādas taisnības. kad domino kauliņi sakrita virsū kēnigsbergai, vajag skatīties, kurš nogrūda pirmo kauliņu, Gerlinde.