atmiņas par domām

teja @ 11:57 pm: šis ir stāsts par nepiepildītām cerībām un sapņiem....
tikko ar mammu noskatījāmies dziedi ar zvaigzni finālu, pēc tam apkampāmies un drusku padejojām pa istabu (pie kā es dziedāju: hei nāc zvaigžņu bariņā) un tad es viņai teicu - mammīt, es arī tā gribētu būt televizorā un spīdīgā kleitā. vai tu man vari to nokārtot, vai palīdzēsi šūt kleitas. viņa teica - jā. es- vai tu vari piezvanīt uz televīziju, lai mani ņem, pateikt, ka es esmu visskaistākā, vislabākā. vai tad tā nav, mammīt. viņa - jā. es - un ka es gribu ar Lauri kopā kaut ko vadīt vai arī vienkārši kaut kur piedalīties, kur viņš vada. pateiksi, mammīt? viņa - jā (un apraudas)