:
es nesaprotu, kas ir literatūra un priekš kam. dzejnieku un jo īpaši prozaiķu klātbūtne šķiet tik pārpilna ar tādu pašpārliecinātu "mēs visi protams saprotam par ko ir runa khem khem (piemiedz ar aci)", viņi nāk istabā, šo te tik ļoti stumdami pa priekšu, ka gribas kliegt: beigsim izlikties, ka mēs runājam vienā valodā. beidziet izlikties, ka jūs domājat manā valodā. beidziet izlikties, ka jūs saprotat ko jūs darāt, ka esat "eksperts" un "vārdu kaldinātājs" nevis nomaldījies vientuļš izmisis bērniņš kas viens pats uzakmeņa kur uguntiņu un mēģina sazināties ar karodziņu vicināšanu un dūmu signāliem
varbūt valoda mani besī tieši tāpēc, ka es viņā pārāk daudz ielasu
"Speech fractures from lived reality, and the gap widens exponentially until it is no longer safe for the body to be: an experience of being me" (no skolas rakstiem)
varbūt valoda mani besī tieši tāpēc, ka es viņā pārāk daudz ielasu
"Speech fractures from lived reality, and the gap widens exponentially until it is no longer safe for the body to be: an experience of being me" (no skolas rakstiem)
:
Mana lūgšana ir - atrast veidu, kā runāt par "avotu", "aicinājumu", Dievu, if you will, - poststrukturālisma, posthumānisma laikmetā, - valodā, kuru ir uzurpējis fallo-logo-centrisms.
Lietu mazliet atvieglo tas, ka esmu sieviete, tātad, mūžīgais subjektivitātes, nesakarīguma dzinējs, orākuls un sviests pēc noklusējuma, mana valoda ir saduļķota un mainīga, tātad līdz iestāsies menopauze, tā spēs nest kaut nedaudz īstenības. (pēc tam, ja palikšu Latvijā, visticamāk, pievienošos vietējam matriarhātam un staigāšu ar maskas tipa meikapu)
Lietu mazliet atvieglo tas, ka esmu sieviete, tātad, mūžīgais subjektivitātes, nesakarīguma dzinējs, orākuls un sviests pēc noklusējuma, mana valoda ir saduļķota un mainīga, tātad līdz iestāsies menopauze, tā spēs nest kaut nedaudz īstenības. (pēc tam, ja palikšu Latvijā, visticamāk, pievienošos vietējam matriarhātam un staigāšu ar maskas tipa meikapu)