:
Mani neinteresē māksla, kurā es neredzu "dziļākas garīgas patiesības". Un tādu režisoru kā Godāra vai Kubrika darbos manuprāt to ir nulle. Ego estētika. grafiskais dizains ar lielummāniju. Brīžam - ironija par "dziļākām garīgām patiesībām" (tomēr nekad ne tik laba, lai man būtu smieklīgi) un brīžam - to imitācija, bet nekur ne godīgas attiecības. Un tas nav tāpēc, ka viņi ir vīrieši vai slikti cilvēki, jo arī fon Trīrs, piemēram, ir vīrietis un slikts cilvēks, bet viņa sarunas ar Dievu jūtu kā īstas. Savukārt Akermanes un Vardas darbos mani īpaši neinteresē politiskais / sociālais aspekts, lai gan tieši tas viņas ir padarījis slavenas - feminisms, šķiras, utt. Tādā ziņā es esmu slikta feministe - man viņas ir pirmkārt režisores, kas reflektē dziļākas garīgas patiesības.
:
mantra pret burn-outu:
The Tao does nothing,
yet leaves nothing undone.
The Tao does nothing,
yet leaves nothing undone.