Gatavojoties lasījumiem pārlasīju vecos dzejolus - nepamet sajūta, ka es kā dzejniece tomēr esmu diezgan popsīga. To pašu varētu teikt arī par jaunajiem. Bet to es noteikti nevarėtu teikt par sevi kă cilvēku. Tātad man ir popsīga dvēsele? varbūt jăklūst nopietnākai. Bet kăds no tā būtu labums? un ar ko es sevi salīdzinu? Ar introvertiem? bet beigsies dzejas dienas, aizmirsīsies arī šīs părdomas. :