:
pirms gada mani piemeklēja jocīga paralīze - vairs nespēju dejot, likās, gūžu locītavas vairs nedarbojas. fiziski nekas nekaitēja - un var dejot pie jebkādiem fiz. ierobežojumiem - (esmu dejojusi ar cilvēku, kam kustas tikai viena plauksta) - bet iegurnis pilnīgi nekustīgs, "bloķēta enerģija"(?)- nekas nekam neatsaucas - skolā vairs nespēju izpildīt pat vienkāršākos uzdevumus - viss apstājās pie jautājuma - kā tieši dejot? ko pacelt, nolaist, un, pats galvenais, kāpēc? kādu laiku vēl mēģināju feikot dejošanu, bet sastingums bija pārāk spēcīgs. Tā bija izolējoša sajūta, jo mēs šeit pārsvarā savienojamies caur šo pilnīgi nevajadzīgo lietu - dejošanu - kurai man pēkšņi atņēma piekļuvi.
tas atnāca vaļā pēc kādām 5 nedēļām, vienā darbseminārā Rīgā, kur vnk spieda ārdīties pie mūzikas (kurš gan nepadejos pie mūzikas), un kaut kas mainījās, es atkal kļuvu caurstaigājama, bet tas, kas palika, bija jautājums - kāpēc cilvēki dejo?
man šis jautājums ir vēl joprojām, jo bieži nākas sastapties ar cilvēkiem, kam normālāk šķiet sēdēt un runāt, nevis kustēties, agrāk šis kontrasts nebija tik spēcīgs, un tad man šķiet, ka man viņiem ir jāpaskaidro, ka vajag dejot - bet kā?
viena no atbildēm ir - lai slavētu Dievu. bet šī ir tāda atbilde, kas drīzāk ir vēl viens jautājums.
man patīk jautājumi. dzīvi veido jautājumi, jo atbilde anyway ir tikai viena, un tā ir nāve.
tas atnāca vaļā pēc kādām 5 nedēļām, vienā darbseminārā Rīgā, kur vnk spieda ārdīties pie mūzikas (kurš gan nepadejos pie mūzikas), un kaut kas mainījās, es atkal kļuvu caurstaigājama, bet tas, kas palika, bija jautājums - kāpēc cilvēki dejo?
man šis jautājums ir vēl joprojām, jo bieži nākas sastapties ar cilvēkiem, kam normālāk šķiet sēdēt un runāt, nevis kustēties, agrāk šis kontrasts nebija tik spēcīgs, un tad man šķiet, ka man viņiem ir jāpaskaidro, ka vajag dejot - bet kā?
viena no atbildēm ir - lai slavētu Dievu. bet šī ir tāda atbilde, kas drīzāk ir vēl viens jautājums.
man patīk jautājumi. dzīvi veido jautājumi, jo atbilde anyway ir tikai viena, un tā ir nāve.