:
vēlos uzrakstīt vēl dažus stāstus, kuru satvars ir manas zemās pašapziņas novērojumi zen stilā. Man šis virziens šķiet ļoti interesants, bet interesants tas protams ir tikai Latvijā, jo tas vēl ir mega super hyper taboo.
Patiesībā jebkurš "pozitīvisms" Latvijā ir taboo, gan body- gan sex- gan emotion- - - visam ir jābūt laba dizaina, samērā tīram, nedauz skumjam, vai arī pārspīlēti un estetizēti skumjam ----- pašapziņas vai skesuālas vai tml problēmas ir jāsublimē post-apokaliptiski hārdkorīgās dramatiski psiholoģizētās zemapziņas ainavās kas pārsteidz ar sado/mazo detaļām, tipa - http://www.satori.lv/raksts/4272/Madara
Ja godīgi, man ir sācis riebties šāds stils. Esmu soli no tā, lai šo sāktu saukt par 'bad writing' lai arī protams tas drīzāk ir "last century". Ne jau rutkēviča šo pati izdomāja, viņa špiko no ābeles, ikstenas, repšes, žoludes, kuras savukārt pieslēdzas kaut kādai Eiropas literatūras telpai, kas rāda paraugu, ka pieslēgties šādai vietai sevī ir labi un moderni. Nevar jau teikt, ka tas, kā raksta piemēram Grass, Jelineka, ļoti ļoti daudz Eiropā atzītu rakstnieku, un arī Amerikā, piem, Atvuda (meh) būtu kaut kas labāks. Tāda rakstīšana man atgādina staigāšanu pa atkritumu laukumu pilnu ar čūskām.
Mana problēma ar šādu izteiksmes veidu ir ne tikai estētiska, bet arī reliģiska. Es principā esmu uzaugusi šajā čūskām pilnajā telpā un es zinu, ka tas mani ir novedis tikai pie tā, ka zemapziņas sūdi šķiet skaisti un vērtīgi, bet nevarētu teikt, ka tas ved uz pamošanos. Tas, gluži pretēji, kaut kā sašaurina tavu spēju redzēt realitātes patieso dabu.
Savā pēdējā rakstā ko uzrakstīju sieviešu žurnālam "Samanta" es izmēģināju arī tādu jaunu lietu kā rakstīšana bez secinājumiem un pozām, it kā nenostrādātā formā, lai lasītājs būtu liecinieks drīzāk manam domu gājienam, lai arī tagad es pārlasot redzu, ka es vienalga dažās vietās neesmu varējusi izvairīties no last century bad writing. Ko lai dara, dramatizēt man padodas. Šī valoda man ir organiska. Tas ir kā tēst sev pieminekļus no tumšas vielas. Bet no tā ir jāiet. Nedrošās realitātēs, kur es atkal būšu sliktākais rakstnieks ciemā.
Patiesībā jebkurš "pozitīvisms" Latvijā ir taboo, gan body- gan sex- gan emotion- - - visam ir jābūt laba dizaina, samērā tīram, nedauz skumjam, vai arī pārspīlēti un estetizēti skumjam ----- pašapziņas vai skesuālas vai tml problēmas ir jāsublimē post-apokaliptiski hārdkorīgās dramatiski psiholoģizētās zemapziņas ainavās kas pārsteidz ar sado/mazo detaļām, tipa - http://www.satori.lv/raksts/4272/Madara
Ja godīgi, man ir sācis riebties šāds stils. Esmu soli no tā, lai šo sāktu saukt par 'bad writing' lai arī protams tas drīzāk ir "last century". Ne jau rutkēviča šo pati izdomāja, viņa špiko no ābeles, ikstenas, repšes, žoludes, kuras savukārt pieslēdzas kaut kādai Eiropas literatūras telpai, kas rāda paraugu, ka pieslēgties šādai vietai sevī ir labi un moderni. Nevar jau teikt, ka tas, kā raksta piemēram Grass, Jelineka, ļoti ļoti daudz Eiropā atzītu rakstnieku, un arī Amerikā, piem, Atvuda (meh) būtu kaut kas labāks. Tāda rakstīšana man atgādina staigāšanu pa atkritumu laukumu pilnu ar čūskām.
Mana problēma ar šādu izteiksmes veidu ir ne tikai estētiska, bet arī reliģiska. Es principā esmu uzaugusi šajā čūskām pilnajā telpā un es zinu, ka tas mani ir novedis tikai pie tā, ka zemapziņas sūdi šķiet skaisti un vērtīgi, bet nevarētu teikt, ka tas ved uz pamošanos. Tas, gluži pretēji, kaut kā sašaurina tavu spēju redzēt realitātes patieso dabu.
Savā pēdējā rakstā ko uzrakstīju sieviešu žurnālam "Samanta" es izmēģināju arī tādu jaunu lietu kā rakstīšana bez secinājumiem un pozām, it kā nenostrādātā formā, lai lasītājs būtu liecinieks drīzāk manam domu gājienam, lai arī tagad es pārlasot redzu, ka es vienalga dažās vietās neesmu varējusi izvairīties no last century bad writing. Ko lai dara, dramatizēt man padodas. Šī valoda man ir organiska. Tas ir kā tēst sev pieminekļus no tumšas vielas. Bet no tā ir jāiet. Nedrošās realitātēs, kur es atkal būšu sliktākais rakstnieks ciemā.