:
Domāju arī par to, kā ikvienā pilsētā, ne tikai valstī, ir sava videospēle, ar savām pieņemtajām vērtībām un nerakstītajiem likumiem, kas patiesībā ir intelektuāli konstruētas realitātes, un pašā sākumā, ierodoties, kamēr tu vēl esi ārpus spēles, tu visu to vēro nelielā šokā, kā visi to dara kā patiesību, bet ar laiku sāc internalizēt noteikumus un tos vairs nepamani.
Rīgas spēles šokējošākais elements man laikam bijis tas, ka joprojām pastāv zēnu un meiteņu klubi. Ar kuru dinamiku tu saduries pilnīgi negaidītos brīžos.
Un arī tas, ka soc.tīklos (ne cibiņā) cilvēki pārestetizē savu dzīvi un viss skumjais un "negatīvais" joprojām ir tabu, lai arī skumjā un smagā šeit vidēji ir daudz daudz vairāk, nekā tur.
Kā arī tas, ka daudzi cilvēki dzīvo apmēram šādi: http://www.topivesels.lv/lv/veselibai/p
Rīgas spēles šokējošākais elements man laikam bijis tas, ka joprojām pastāv zēnu un meiteņu klubi. Ar kuru dinamiku tu saduries pilnīgi negaidītos brīžos.
Un arī tas, ka soc.tīklos (ne cibiņā) cilvēki pārestetizē savu dzīvi un viss skumjais un "negatīvais" joprojām ir tabu, lai arī skumjā un smagā šeit vidēji ir daudz daudz vairāk, nekā tur.
Kā arī tas, ka daudzi cilvēki dzīvo apmēram šādi: http://www.topivesels.lv/lv/veselibai/p
:
Šodien uz dažām stundām sagruzījos par to, ka man nav kur dzīvot.
Bet tad es padomāju, vai es justos priecīgāka, ja man būtu kur dzīvot. Īstenībā ne par vienu matu nē.
Tāpat arī, es jau 7 gadus gribēju tādu situāciju, ka man nav kur dzīvot. Bet vai es šobrīd jūtos priecīgāka, ka man nav kur dzīvot? Ne par vienu matu nē.
Tātad ir pohuj, vai ir vai nav kur dzīvot.
Bet tad es padomāju, vai es justos priecīgāka, ja man būtu kur dzīvot. Īstenībā ne par vienu matu nē.
Tāpat arī, es jau 7 gadus gribēju tādu situāciju, ka man nav kur dzīvot. Bet vai es šobrīd jūtos priecīgāka, ka man nav kur dzīvot? Ne par vienu matu nē.
Tātad ir pohuj, vai ir vai nav kur dzīvot.