:
gribēju parunāt par šo, kāpēc LV mákslas un kino kritiká, un jo ípaši literatūrkritikā, visbiežāk tieši neizsakās par autora eksistenciālo motivāciju - ko viņš ar to grib teikt, ko mēs no šī varam spriest par to, kam autors dzīvē tic, ko viņš vispār domā par mākslu. Neanalizē darbības mērķus "Dieva priekšā", bet tikai produkta kvalitāti, apraksta izraudzītos izteiksmes līdzekļus, salīdzina ar citiem mākslas darbiem... es nezinu, ko jūs par to domājat, mani šis vienmēr ir uztraucis, it kā māksla nebūtu dzīve, it kā māksla nebūtu esamības mala, kurā notiek skaistuma un patiesības meklējumi, bet gan kaut kāds dzīvei paralēls kanāls pats ar saviem noteikumiem. vai arī tā ir kaut kāda īpaša kritiķu pieklājība?