:
nošēroju ielūgumu uz prozas brokastīm. sākumā domāju, vai tā nebūs tāda lielīšanās un pašreklāma, pēc tam domāju - tomēr nē, es to varētu pasniegt kā iespēju neredzētiem draugiem kas grib atnākt. Uzrakstīju Hey ho un nošēroju. Pēc tam pāŗdomāju, izlaboju uz hei ho nāciet bērni brokastīs ar 3 izskaukuma zīmēm. pēc tam vēlreiz pārdomāju izlaboju uz to pašu tikai vispār bez nevienas izsaukuma zīmes... varbūt vienu tomēr atstāt... varbūt nē... nē, vienu tomēr atstāšu, es negribu arī izskatīties pārāk atsaldēta, un kas stilo, bet nevēlos arī izskatīties stulba. domāju ka viena izsaukuma zīme būs pašā laikā. 5 minutes, divi laiki, divas labas draudzenes. paldies meitenes.
nejauši pamanīju, ka nošērota tā bilde, ko viņiem aizsūtīju. es tur neesmu ietagota bet es labprāt sevi ietagotu, jo, manuprāt, es tur izskatos diezgan normāli. izrādās, ka ietagot nevar, nekādā veidā. un neviens no dalībniekiem nav ietagots. es nolēmu - viens no diviem, vai nu šī pasākuma organizatori nezina par to ietagošanas iespēju, jo ietagots vsp nav neviens, vai arī viņi seko kādam īpaši augstam ētikas kodeksam. kad pabeigšu iegūglēšu par tagošanas sociālpsiholoģisko ietekmi
dramatic accidents caused by tagging
pagājusi diennakts
ierakstam ir tikai pieci laiki
nevarētu teikt, ka mani tas uztrauc, bet perifēri piefiksēju
nevarētu teikt, ka es to izdzīvoju kā īstu noraidījumu, bet nevarētu arī teikt, ka neuztveru kā zaudējumu
lai gan pašlaik par to jau rakstu daudz ilgāk, nekā es to atceros, tāpēc likšu punktu. man nepatīk mākslīga atcerēšanās
lietas dzīvē un internetā mani stipri ietekmē bet es negribu pārspīlēt, par to izsakoties
es tikko pārspīlēju
iemāca prātā frāze 'cilvēks internetā izdzīvo savus kompleksus un skatās kaķīšu video'
mana latviešu valoda ir ievērojami pasliktinājusies, šajos 5 gados, kopš nekas īsti nav rakstīts
vēl es izlasīju foršu definīciju postinterneta mākslai: cilvēks rada mākslu pēc tam, kad ir lietojis internetu
nejauši pamanīju, ka nošērota tā bilde, ko viņiem aizsūtīju. es tur neesmu ietagota bet es labprāt sevi ietagotu, jo, manuprāt, es tur izskatos diezgan normāli. izrādās, ka ietagot nevar, nekādā veidā. un neviens no dalībniekiem nav ietagots. es nolēmu - viens no diviem, vai nu šī pasākuma organizatori nezina par to ietagošanas iespēju, jo ietagots vsp nav neviens, vai arī viņi seko kādam īpaši augstam ētikas kodeksam. kad pabeigšu iegūglēšu par tagošanas sociālpsiholoģisko ietekmi
dramatic accidents caused by tagging
pagājusi diennakts
ierakstam ir tikai pieci laiki
nevarētu teikt, ka mani tas uztrauc, bet perifēri piefiksēju
nevarētu teikt, ka es to izdzīvoju kā īstu noraidījumu, bet nevarētu arī teikt, ka neuztveru kā zaudējumu
lai gan pašlaik par to jau rakstu daudz ilgāk, nekā es to atceros, tāpēc likšu punktu. man nepatīk mākslīga atcerēšanās
lietas dzīvē un internetā mani stipri ietekmē bet es negribu pārspīlēt, par to izsakoties
es tikko pārspīlēju
iemāca prātā frāze 'cilvēks internetā izdzīvo savus kompleksus un skatās kaķīšu video'
mana latviešu valoda ir ievērojami pasliktinājusies, šajos 5 gados, kopš nekas īsti nav rakstīts
vēl es izlasīju foršu definīciju postinterneta mākslai: cilvēks rada mākslu pēc tam, kad ir lietojis internetu
:
visi manas personības attīstībai nozīmīgākie notikumi ir notikuši ar interneta starpniecību
nav jau tā ka es pirms tam nebiju, vienkārši internets savieno punktus
manas dvēseles ilgām pēc skaistuma, patiesības un rakstīśanā balstītām attiecībām, un ārējiem objektiem, kas šīs ilgas remdē, vismaz uz laiku
par pagājušā gada nozīmīgākajiem notikumiem es uzskatu šo mākslinieku iepazīšanu: amalia ulman, audrey wollen, chris kraus, tao lin. man viņu vārdus neviens nepateica, es tos izdzirdēju internetā
par rakstīšanā balstītām attiecībām es vēl neesmu gatava runāt, es tikai varu pateikt to, ka man realitāte bieži vien ir pārāk spēcīgs kairinājums: es nevaru nosargāt sava prāta robežas pret otra cilvēka prāta izplešanos, tas ir par stipru, man ir vajadzīgs laiks un vēstuļu apmaiņa un pastaigas parkā dienasgaismā
nav jau tā ka es pirms tam nebiju, vienkārši internets savieno punktus
manas dvēseles ilgām pēc skaistuma, patiesības un rakstīśanā balstītām attiecībām, un ārējiem objektiem, kas šīs ilgas remdē, vismaz uz laiku
par pagājušā gada nozīmīgākajiem notikumiem es uzskatu šo mākslinieku iepazīšanu: amalia ulman, audrey wollen, chris kraus, tao lin. man viņu vārdus neviens nepateica, es tos izdzirdēju internetā
par rakstīšanā balstītām attiecībām es vēl neesmu gatava runāt, es tikai varu pateikt to, ka man realitāte bieži vien ir pārāk spēcīgs kairinājums: es nevaru nosargāt sava prāta robežas pret otra cilvēka prāta izplešanos, tas ir par stipru, man ir vajadzīgs laiks un vēstuļu apmaiņa un pastaigas parkā dienasgaismā