atmiņas par domām

teja @ 11:30 am: nošēroju ielūgumu uz prozas brokastīm. sākumā domāju, vai tā nebūs tāda lielīšanās un pašreklāma, pēc tam domāju - tomēr nē, es to varētu pasniegt kā iespēju neredzētiem draugiem kas grib atnākt. Uzrakstīju Hey ho un nošēroju. Pēc tam pāŗdomāju, izlaboju uz hei ho nāciet bērni brokastīs ar 3 izskaukuma zīmēm. pēc tam vēlreiz pārdomāju izlaboju uz to pašu tikai vispār bez nevienas izsaukuma zīmes... varbūt vienu tomēr atstāt... varbūt nē... nē, vienu tomēr atstāšu, es negribu arī izskatīties pārāk atsaldēta, un kas stilo, bet nevēlos arī izskatīties stulba. domāju ka viena izsaukuma zīme būs pašā laikā. 5 minutes, divi laiki, divas labas draudzenes. paldies meitenes.

nejauši pamanīju, ka nošērota tā bilde, ko viņiem aizsūtīju. es tur neesmu ietagota bet es labprāt sevi ietagotu, jo, manuprāt, es tur izskatos diezgan normāli. izrādās, ka ietagot nevar, nekādā veidā. un neviens no dalībniekiem nav ietagots. es nolēmu - viens no diviem, vai nu šī pasākuma organizatori nezina par to ietagošanas iespēju, jo ietagots vsp nav neviens, vai arī viņi seko kādam īpaši augstam ētikas kodeksam. kad pabeigšu iegūglēšu par tagošanas sociālpsiholoģisko ietekmi

dramatic accidents caused by tagging

pagājusi diennakts
ierakstam ir tikai pieci laiki
nevarētu teikt, ka mani tas uztrauc, bet perifēri piefiksēju
nevarētu teikt, ka es to izdzīvoju kā īstu noraidījumu, bet nevarētu arī teikt, ka neuztveru kā zaudējumu
lai gan pašlaik par to jau rakstu daudz ilgāk, nekā es to atceros, tāpēc likšu punktu. man nepatīk mākslīga atcerēšanās
lietas dzīvē un internetā mani stipri ietekmē bet es negribu pārspīlēt, par to izsakoties
es tikko pārspīlēju

iemāca prātā frāze 'cilvēks internetā izdzīvo savus kompleksus un skatās kaķīšu video'

mana latviešu valoda ir ievērojami pasliktinājusies, šajos 5 gados, kopš nekas īsti nav rakstīts

vēl es izlasīju foršu definīciju postinterneta mākslai: cilvēks rada mākslu pēc tam, kad ir lietojis internetu