:
uz taviem viesiem es apskatījos Tavām acīm. latvijas lauku, nu, tur, piektā oktobra ābolu ražas acis. es jau it kā biju zinājusi tādus cilvēkus, it kā jau biju redzējusi, bet tagad skatījos TĀ, un tad tur kaut kādas varavīkšņu skaidas sprāga, brīnumi un dziļumi un likteņi, un mīlestības, kas viesībās saritinās bezgalīgi maziņas (latvieši tā dara! un bezgalīgi maziņas viņas saritinās arī ikdienībā. bet kur tad viņas ir un notiek? īslaicīgā prombūtnē?), un tajā čūskā, kā mežā mēs visi kliedzām cits uz citu vienīgās patiesības pārvērstās balsīs- ODZE! nē ZALKTIS! nē ODZE! nē ZALKTIS! (mīl/nemīl/mīl/nemīl) - bet viņa (labi, ko tur liegšos, viņš (V)), jautājuma zīmē vilkdamies (tā bija odze. tā bija odze. sakiet, ka mans arguments "vienīgais veids kā nekļūdīgi atšķirt odzi no zalkša ir trijstūrveida galva" tomēr ir labs), tādad, čūska stāvēja starp mums un gaidīja, ko tad beigās izlems.
:
upd. pagājām drusku tālāk, tad ieraudzījām sēnīti. tad atkal sākām griezīgi - BEKA! BARAVIKA! BEKA! BARAVIKA! - tas esot (neesot) bijis kā būt/nebūt/būt/nebūt - tā viņa man tagad saka. es tomēr diezgan konkrēti zaudēju. man ar baravikām nav pieredzes. mūsu mežā tādas parasti negadās. man vairāk uz tām čūskām.