:
priekšplānā dreb stobrs, drusku tālāk arī kāts, un pirksti, kas to žņaudz, tas viss ir miglā un sajucis kopā, jo tas, uz ko bija uzsvars, ir viņa acis, paužot kaut ko par vecākiem, zibsnījot ainas no laika, kad viņam atņēma bērnību un piepildīja ar šo taisno naidu kas tomēr dreb un blurojas kopā ar pirkstiem un kātu, jo (pašu galveno slikto arī sākumā nošaut nevar), jo (visu dzīvi esmu gaidījis tieši šos brīžus, kas šajās divās stundās pēkšņi pienāk cits pēc cita kā tramvaji); ja es atvēršu televizora durvis, un ieiešu iekšā pie viņa pazemes garāžā, tad viņš skatīsies iztrūcies, iztrūkties viņam labi sanāk, manī pēkšņi, kā pamodies, plati kā avota acis.
:
vai kāds kaut kā varētu man par blatu un caur galiem dabūt Ērika Ešenvalda "Dāvida dziesmas"? Ja tāds ieraksts vispār eksistē.