: Māte Marija Katrīna
(..)
Puisīša māte, pasaulei ticošā, dāvāja dārgāko, kas viņai bija, un saņēma nievas un pārmetumus. Par to, ka, atsedzot savas miesas bezvainīgo augli, ļaudis samanīja trumus savā galvā. Raugoties uz kailo bērnu, atskārta, ka ne jau visos atbalsojas šķīstības atskārsme, bet bērna kailums uzplēš slēptākās dziņas.
Ko es? Tajā brīdī, kad augstu gaisos ieraudzīju visiem vējiem pakļauto kailo puisīti, manī sabangojās un atdzima pirmmāte. Ar izdzīvotājas pragmatismu vēlējos tikai nosargāt to, kas kails. Apsegt, sasildīt, pasargāt, saudzējot kā man pašai dzimušo. Lai kāda kraukļa māte ar iznīcinošo aci nenobrīna manu visdārgāko, lai kāda badadzeguze neizsaka riebeklības, lai kāds lāga onka nepārvilkačotos siekalojošā monstrā un lai nevienam, vērojot manu kailo bērnu, neizdodas berzēt savas lipīgās rokas.
Nu, kam viņa tā darīja — man, vecos rakstos lasījušajai, sažņaudzās sirds kā par savējo bērnu? Nu kam viņa, pasaulei ticošā māte, tik naivi dara, ka uztic dārgāko, kas viņai ir? Savu dēlu...
Vai nezina, kas parasti notiek, ja pūlim dāvā dārgāko? Kopš Golgātas zināms, ka piesit krustā. Kopš Kaina un Ābela zināms, ka cūkām pērles nav jēgas kaisīt, ka pesteļi mainījuši savus veidolus, bet ne kaitēšanas metodes. Kopš neatminamiem laikiem zināms, ka pasaule nav tikai tīrais un labais. Galu galā pastāv domu materializācija: katrs ies garām, ko nebūt pateiks, un ticiet man, vecajai kā zeme, pasaules viedoklis visbiežāk atšķiras no manis iecerētā un iedomātā. Nesmejaties par māņticību — tā tas vienkārši notiek.
(..)
Tu uzticies, dāvā. Padibenes par to iespļaus.
Bet stāsts ir par dārgākā uzticēšanu.
Liekot roku uz sirds — vai jūs mīlat pasauli, lai dāvātu savu dēlu? Es, nocietinājusies kā akmens, vairs ne. Bet (..) Katrīna mīl.
Laima Muktupāvela, Diena, 16.februāris.
(..)
Puisīša māte, pasaulei ticošā, dāvāja dārgāko, kas viņai bija, un saņēma nievas un pārmetumus. Par to, ka, atsedzot savas miesas bezvainīgo augli, ļaudis samanīja trumus savā galvā. Raugoties uz kailo bērnu, atskārta, ka ne jau visos atbalsojas šķīstības atskārsme, bet bērna kailums uzplēš slēptākās dziņas.
Ko es? Tajā brīdī, kad augstu gaisos ieraudzīju visiem vējiem pakļauto kailo puisīti, manī sabangojās un atdzima pirmmāte. Ar izdzīvotājas pragmatismu vēlējos tikai nosargāt to, kas kails. Apsegt, sasildīt, pasargāt, saudzējot kā man pašai dzimušo. Lai kāda kraukļa māte ar iznīcinošo aci nenobrīna manu visdārgāko, lai kāda badadzeguze neizsaka riebeklības, lai kāds lāga onka nepārvilkačotos siekalojošā monstrā un lai nevienam, vērojot manu kailo bērnu, neizdodas berzēt savas lipīgās rokas.
Nu, kam viņa tā darīja — man, vecos rakstos lasījušajai, sažņaudzās sirds kā par savējo bērnu? Nu kam viņa, pasaulei ticošā māte, tik naivi dara, ka uztic dārgāko, kas viņai ir? Savu dēlu...
Vai nezina, kas parasti notiek, ja pūlim dāvā dārgāko? Kopš Golgātas zināms, ka piesit krustā. Kopš Kaina un Ābela zināms, ka cūkām pērles nav jēgas kaisīt, ka pesteļi mainījuši savus veidolus, bet ne kaitēšanas metodes. Kopš neatminamiem laikiem zināms, ka pasaule nav tikai tīrais un labais. Galu galā pastāv domu materializācija: katrs ies garām, ko nebūt pateiks, un ticiet man, vecajai kā zeme, pasaules viedoklis visbiežāk atšķiras no manis iecerētā un iedomātā. Nesmejaties par māņticību — tā tas vienkārši notiek.
(..)
Tu uzticies, dāvā. Padibenes par to iespļaus.
Bet stāsts ir par dārgākā uzticēšanu.
Liekot roku uz sirds — vai jūs mīlat pasauli, lai dāvātu savu dēlu? Es, nocietinājusies kā akmens, vairs ne. Bet (..) Katrīna mīl.
Laima Muktupāvela, Diena, 16.februāris.
: par kafku domājot
Vācijas virtuvē mani pie sienas katru rītu starojoši sveicināja šī bildīte "Kafka am Strand" (on the beach), kur Kafkam bija nogriezts nost otrs cilvēks. es to ne ar ko negribēju saistīt, nekas jums no tā nav jāsecina, tas neko nesimbolizē un nepravieto, tas nerisina nedz birokrātijas nedz reliģijas problemātiku, tajā nav nekādu kolhozniecisku interpretāciju. manā virtuvē vienkārši staroja šī bildīte, kur viņš vienkārši sēdēja pludmalē.
mācieties lasīt, dirsas.
Vācijas virtuvē mani pie sienas katru rītu starojoši sveicināja šī bildīte "Kafka am Strand" (on the beach), kur Kafkam bija nogriezts nost otrs cilvēks. es to ne ar ko negribēju saistīt, nekas jums no tā nav jāsecina, tas neko nesimbolizē un nepravieto, tas nerisina nedz birokrātijas nedz reliģijas problemātiku, tajā nav nekādu kolhozniecisku interpretāciju. manā virtuvē vienkārši staroja šī bildīte, kur viņš vienkārši sēdēja pludmalē.
mācieties lasīt, dirsas.