atmiņas par domām

Archive

September 13th, 2006

01:44 pm: viņa ātri pielāgojusies dzīvei uz trim kājām, gan mušiņu prot tāda noķert, gan noraut sieru no galda un apgrauzt no visām pusēm. arī dzimumtieksme nekur nav pazudusi. tas tā, tūdaļ pēc zāļu ieņemšanas. pārējo laiku guļ vāja un skumja spilvenos, knapi paceļ apdauzīto, asiņaino seju. tomēr, es tev saku, mēs visas kopā tam iziesim cauri, palīdzēsim tev to pārvarēt. tikai kopā mēs, kaķīši.

02:02 pm: es šobrīd neatceros, kāpēc kaut ko vispār vajag. un kā tas ir - gribēt.

02:04 pm: savus pienākumus atceros un pildu labi, paldies. mums ar nilu saksu šajā ziņā daudz kopīga. kā atalgojumu man piešķīra braucienu uz venēcijas biennāli, arī paldies. tomēr, aizrijieties, bļe, ar savu venēciju; jo tiesības man nekādas nav vajadzīgas, tikai pienākumi. tiesības uzliek daudz lielāku atbildību, atbildību BŪT. bet es negribu! piemēram, gribu izskatīties skaista, bet nevēlos izskatīties pēc sievietes (man riebjas sievietes). tā noteikti ir īslaicīga krīze. "kāds negods - Būt!" (patiešām) - (Edvīns Raups)- edvīns raups? nevaru atrast, kur. nu, cerēsim uz to labāko, cerēsim, ka to izdomāju es pati. manī nav pārāk daudz cilvēciskā, jo tad, kad sakrājas, es visu uzreiz iztērēju kādā jumta noraušanā vai histērijiņā, vai neķītrībiņā, vai dzejolī vai slejā, un vēlākam, vienkārši cilvēkam, tam BŪT, tam vairs neatliek.

02:10 pm: latviešu dzejnieks edvīns raups esot divi cilvēki.

02:30 pm: jebkurš, kam ir tendence pārstrādāties, sapratīs manu problēmu ar PIENĀKUMU BŪT. ar šo, patiesībā, negodu, ko tie tur, ārā, uztver par laimi. iedomājies, aizsūta tevi uz to venēcijas biennāli, un vakarā, pēc izstādes apmeklējuma, tu apsēdies viesnīcas istabiņā pie loga. ar skatu uz kādu kanālu, degunā ūdeņu smakas, karsē vakara saule, venēcija ir zaļgani dzeltenīga, un tad tu mēģini novietot rokas sev klēpī ērtāk. tā un šitā, nestāv un nesanāk, pacilā plecos, vāri kā putna spārnus, atkal nomet atpakaļ, skaties uz tām rokām, un nekādi nevari saprast, kur viņas likt, un tikmēr dzirdi, kā krūtīs kāpj šalkdama asiņu balss, kā sliežu duna, kā slūžu klaudzoņa, pieņemdamās spēkā, līdz tu jau spēj saklausīt atsevišķus vārdus: "kas tagad jādara, kas tagad jādara..."

02:35 pm: nav nekā neseksuālāka par pārstrādājušos cilvēku. zinājāt, ka mūsu darbavietā nav neviena paša pārīša? tur nemaz nav brīvas elpas, kur mosties kaut kādai spriedzītei.

Powered by Sviesta Ciba