atmiņas par domām

teja @ 02:30 pm: jebkurš, kam ir tendence pārstrādāties, sapratīs manu problēmu ar PIENĀKUMU BŪT. ar šo, patiesībā, negodu, ko tie tur, ārā, uztver par laimi. iedomājies, aizsūta tevi uz to venēcijas biennāli, un vakarā, pēc izstādes apmeklējuma, tu apsēdies viesnīcas istabiņā pie loga. ar skatu uz kādu kanālu, degunā ūdeņu smakas, karsē vakara saule, venēcija ir zaļgani dzeltenīga, un tad tu mēģini novietot rokas sev klēpī ērtāk. tā un šitā, nestāv un nesanāk, pacilā plecos, vāri kā putna spārnus, atkal nomet atpakaļ, skaties uz tām rokām, un nekādi nevari saprast, kur viņas likt, un tikmēr dzirdi, kā krūtīs kāpj šalkdama asiņu balss, kā sliežu duna, kā slūžu klaudzoņa, pieņemdamās spēkā, līdz tu jau spēj saklausīt atsevišķus vārdus: "kas tagad jādara, kas tagad jādara..."