:
tas Apolinēra citāts - "Es esmu dzīvojis kā bez prāta un palaidis laiku vējā" - nav jau protams nekas tik īpašs lai citētu, bet, nu tā, diezgan ikonisks izteiciens, tāds it kā neaktuāls un vienkāršs, bet katrā ziņā es gribēju zināt, ko var panākt, ja "dzīvo kā bez prāta un palaiž laiku vējā". nevis tā, ka piepeši atjēdzas - oiyomayo - bet ja nolemj tā dzīvot. vai tā ir brīvības sajūta? vai arī gluži pretēji - vēl lielāka verdzība, un katra racionāla un mietpilsoniska darbība izraisa sāpes un nožēlu, līdzīgi kā morālās paģiras? vai kādam no jums ir šāds uzstādījums?