atmiņas par domām

05:23 pm: nekad nebiju satikusi nevienu, kas tik ļoti atbilstu apzīmējumam "groovy". ziniet, ostins pauerss vienmēr saka tā: grooovy, baby. tad nu jurčiks ir vārda tiešā nozīmē groovy, grūti paskaidrot kā tas ir, tas ir jārāda ar ķermeni. kā uzvedas reperi klipos, kā eminems astoņjūdžu filmā uzvedās, tas rodas no tā, ka cilvēkam ir ļoti laba ritma izjūta un ķermeņa koordinācija, kad viņš rāda kaut ko ar roku tad groovy, kad iet tad groovy, kad atskan mūzika, tad iešūpojas ritmu ar galvu un plecu un torsa augšdaļu, un viss izskatās groovy, rockmerockme amadeus, ja satiekat mani, es labprāt parādīšu, man arī sanāk. tas ir tā, ka mēs ejam un viņš apstājas un liekas, kaut ko mērķtiecīgu grib darīt, vai pacelt kādu nokritušu priekšmetu, bet īstenībā - tikai parādīt ar rokām un pleciem- šitik liela bumba, šitik ļoti pankūciņas garšo. - a es tak kādreiz pie mikseriem dejot mācījos

nuja, un seja viņam ir tāda kā tiem nelabvēlīgo ģimeņu puikām, tāda zoslēna seja, galva skūta, šaura un apaļa, izcilna kā ola, bet sirds - laba, īsts ghetto eindžels, un viņam ir dizainera talants, smalka krāsu, proporciju un attiecību izjūta, un labas idejas, bet to, ko es viņam stāstu, viņš nekad nesaprot. es taču tev aizsūtīju meilu kur uzrakstīju visu kas jādara un arī izmērus. - ai, es tur lasīju, neko nesapratu, jau izdzēsu, - viņš saka. tad man jāiet pie viņa ilgi runāties, jāzīmē ar pildspalvu uz papīra strēmelītes. arī pa telefonu viņam grūti saprast, tāpēc es stāstu divreiz - a ko, tas ir kaut kāds jauns uzdevums? - nē, es tev vienkārši vēlreiz stāstu - Nu es jau neesmu nekāds lohs, tikai dažreiz nevaru iebraukt, viņš atbild.
( ... tālāk ... )