atmiņas par domām

11:45 pm: nu jā, tikko kolēģis atsūtīja skices manām idejām un saukļiem, un man skauž.
talants, kad redzu to tik tuvu, izraisa trīsas un ārprātīgas skumjas; viss, ko es jebkad varēšu darīt, ir vārdi, vārdi, man sāk riebties vārdi, tieši tādēļ, ka varu precīzi izteikties, ja vien koncentrējos, un nezinu, kur tālāk varētu iet.
es te domāju to vienu mirkli, kas nepieciešams acu uzmešanai. tik plakans un tik vienā racionalitātes sistēmā ir vārdu savienojums, sūds tas viss ir salīdzinājumā ar attēlu, krāsām, formām, sejām, nolādētajiem FOTOŠOPA LEIJERIEM, kas visam tam, ko es spēju tikai melnu uz balta, piešķir dzīvību, rada jaunu pasauli. kamēr es izmisīgi graužot zīmuli mēģinu atrast kādu klišeju, kas vēl nebūtu pārlieku nodrāzta. kādu vienkāršību, trivializētu emociju, taureni kam noberzts pulveris. es nedrīkstu teikt vairāk kā 2-3 vārdus, turklāt atpazīstamus un veiklus un skaistus, un parasti tos jau kāds ir izraudzījies pirms manis. bet viņš var samočīt tos fakin LEIJERUS, sakoncentrēt veselu niansētu pasauli vienā acumirklī, un robežas, kas novilktas 2 dimensijās, pazūd, pagriežot plakni par noteiktu leņķi. kamēr vārdu ir daudz par maz, lai ar tiem izrīkotos līdzīgi.