mani bērnībā vienreiz atpizģīja krievenes, jo mēs negājām ar marinu prom no betoniem, kur mēs spēlējām mājās, bet viņas gribēja dzert un pīpēt un tēlot krutās. turklāt vēl lecos normāli. es viņai biju līdz krūtīm, viņai bija melni miņuki, balināta zirgaste un ādas jaka sažņaugta ap gurniem. un zods uz priekšu, plus vēl izaicinoši gremoja gumiju. tev ir zods uz priekšu es viņai teicu. pēc tam kad atpizģīja tad gan apraudājos. mati lipa pie sejas, bija karsti, viss sāpēja, gribējās nekad nebeigt raudāt. :
un vispār es vienmēr kad lecos, vienmēr kaut ko par izskatu uzbraucu, arī Normundam, kurš mani ja ne īsti atpizģīja, tad kāpņu telpā cieši piespieda pie sienas un knieba rokās, teica "sīkā dura" vai tā. tu esi resns tev ir baltas skropstas. tev māsa arī ir resna. un tev smird mute. vēl šodien atceros to, kā viņam smirdēja mute. tā kā pēc siera tā kā pēc kliņģerītēm.
un vispār es vienmēr kad lecos, vienmēr kaut ko par izskatu uzbraucu, arī Normundam, kurš mani ja ne īsti atpizģīja, tad kāpņu telpā cieši piespieda pie sienas un knieba rokās, teica "sīkā dura" vai tā. tu esi resns tev ir baltas skropstas. tev māsa arī ir resna. un tev smird mute. vēl šodien atceros to, kā viņam smirdēja mute. tā kā pēc siera tā kā pēc kliņģerītēm.
Comments
|
manējās bija latvietes. ne nu atpizģīja ne kā, uzšāva pa muti, es tik un tā skatījos acīs