Vispirms es ieteiktu sadalīt problēmu daļās un saprast, ka ir jāmaina vismaz vairāki problēmas aspekti. Sākot ar kaut ko vienu, nekas parasti nemainās. Vajadzīga kompleksa pieeja. Vēl piebildīšu, ka viss šeit teiktais attiecas uz cilvēkiem, tādiem kā visi citi, ne uz kaut kādiem šamaņiem, Tibetas guru vai citiem artefaktiem. Viņiem tas viss, iespējams, ir citādāk.
1. Enerģētika. Tas ir ļoti svarīgi. Mainot kādu savu īpašību vai situāciju, vajag nomainīt cilvēka enerģiju. Tas ir dažādu prakšu jautājums, taču šīs prakses arī ir ļoti plašas. Meditācija, sports, pastaigas dabā, maģija, māksla, ļoti dažādi. Piemēram, cilvēkam trūkst enerģijas, neko negribas. Tad viņš vienkārši tīra kanālus, mācās uzņemt Zemes un Debesu enerģijas, attīrās, dodas dabā, mācās sadarboties ar dabas spēkiem, meditē un vispārēji veic dažādas prakses. Taču tā ir tikai viena no lietām, kas ir jāveic, ja cilvēks tiešām vēlas pārmaiņas savā dzīvē. Ar šīm lietām pietiek tikai manis jau agrāk minētajiem cilvēkiem - šamaņiem un guru, un vispār cilvēkiem, kas parasti nav sastopami šajā forumā. Vai arī šādi guru var palīdzēt kā skolotāji un viņu ietekmē varbūt, ka notiek brīnumi. Un, protams, ka brīnumi notiek arī dāzreiz tāpat, bet ar tiem rēķināties nevar. Ja cilvēks veic šādas prakses, nemainot neko citu, viņš parasti tās pamet, jo tās šķietami nestrādā, taču tā nav taisnība - vienkārši cilvēks parastais (es pieskaitu te arī sevi, protams, nevis tā no augstumiem te mācu), nespēj šīs prakses pielietot tā, lai tās sagādātu viņa dzīvē pēkšņu brīnumu. Parasti kaut kas no sākuma uzlabojas, bet ne pietiekami, lai cilvēks turpinātu, un slinkums ņem virsroku, cilvēks neturpina. Vai arī kaut kāds uzlabojums ir, bet ierobežots, taču cilvēks alkst pēc lielākām pārmaiņām.
2. Ko tad lai dara, lai prakse nestu īstu rezultātu? Smagi dzirdēt - domāšanas maiņa. Nekā oriģināla. Ja cilvēks meditācijas laikā domā par Zemes un Debess enerģiju, bet ikdienā viņam tādas lietas neeksistē, tad viņš panāks to, ka meditācijas laikā enerģija plūst, bet pēc tam izbeidzas, jo šādas enerģijas patiesībā cilvēkam dzīvē neeksistē, viņš vienkārši desmit minūtes tās palieto, bet pēc tam aizmirst, ka kaut kas vispār bija. Nav vajadzīgs mainīt domāšanu milzīgi kardināli uzreiz uz sitiena, taču vajag vismaz to, kas saistās ar praksi, pieņemt kā īstu arī proflānajā dzīvē. Tas izklausās vienkārši - visi taču to zina, bet atkal no pieredzes saku - cilvēks ir ļoti inerta būtne un šādas lietas tik vienkārši nemaina. Ja cilvēks praktizē līdzcietību 10min dienā, tas kaut ko dod, bet vēl labāk, ja līdzcietība kļūst par ikdienas sastāvdaļu.
3. Kā mainīt domāšanu? Tas ir paradumu jautājums. Ar jebkādu nevēlamu rakstura īpašību vai situāciju saistās kaudze paradumu. Piemēram, tagad cilvēks praktizē Zemes un Debesu enerģijas uzņemšanu un galvenā enerģētiskā kanāla tīrīšanu. Tātad, viņa dzīvē ienāk Zemes un Debesu enerģija, un enerģētiskā kanāla esamība. Tagad jāpadomā - iepriekš man tādu lietu nebija, bet tagad tādas lietas ir manā dzīvē, pavisam reālas un īstas. Ko tas tagad maina manā ikdienā? Piemēram, es no rītiem vienmēr kā no gultas, tā dzert kafiju, ļoti stipru. Un tad uzreiz pie datora un lasīt ziņas. Nu jā, un tad var maditēt. Aha, vai ne :D Salasījies negācijas, sirds no kafijas sitas, kuņģis taisa čūlu un tagad es meditēšu uz Zemes un Debesu enerģiju, un viss būs baigi čotka. Ja cilvēks pieņem šo prakses realitāti, tad viņš piecelsies, izdzers glāzi ūdens, dosies meditēt, un tad, ja vēl pēc tam gribēsies, tad veiks savus kaitīgos paradumus, apzinoties, ko ar to pats sev nodara.
Aysevišķi pieminēšu domāšanas paradumu maiņu. Ņemot ļoti vienkāršu piemēru - cilvēks mācās neuzskatīt krievus par sliktākiem. Vai arī mācās uzskatīt sevi par skaistu un vērtīgu, par spīti tam, ka ir liekie kilogrami. Cilvēkam paradums ir vienmēr iet Rimi pie kasierītēm ar latvisku vārdu un uzvārdu. Viņš jau pazīst kasieres pēc sejas un iet tikai pie tām. Kā arī cilvēkam ir paradums vienmēr veikalā izvēlēties maisveidīgus apģērbus. Ja cilvēks veic praksi un cenšas mainīt domāšanu, ir jāmaina visi vecie paradumi. Kāda ir problēma - cilvēks vairs neatceras, kāpēc iet tieši pie tām kasierītēm, kā arī veikalā vairs skaistākos apģērbus neredz, it kā tie neeksistētu. Taču šie paradumi paliek kā ēnas, kas neļauj pilnībā pieņemt jauno modeli. Tādi paradumi ir jāatkož, jo ko līdz domāšanas maiņa, ja cilvēks rīkojas pēc vecā modeļa, kaut neapzināti? Ko līdz sievietei notievēt, ja viņa tāpat nevalkās tos skaistos apģērbus, ko it kā vēlētos vilkt? Ko līdz cilvēkam pieņem krievu tautības cilvēkus, ja viņš turpina no tiem izvairīties, kaut pats nemanīdams? Ikviens šāds paradums stājas pretim domāšanas maiņai un enerģētiskajām praksēm. Paraduma spēks ir vienkārši prātam neaptverams, bet iedziļinoties var saprast, ka viena stulba lieta var sagraut visu prakses darbu. Ko līdz strādāt pie sava slinkuma, ja cilvēks vienalga atpūtu saista tikai ar zvilnēšanu pie TV? Labi, viņš darbā ir čaklāks, piespiež sevi, bet atpūta vienalga viņam ir kūtra, nejēdzīga zvilnēšana, nevis izbrauciens ar velosipēdu. Nu un tad, ja viņš veic enerģētiskus vingrinājumus, lai būtu čaklāks, ja viņš to nepārņem visā savā dzīvē, bet tikai kaut kādā daļā?
4. Te sākas nozīmīgais ceturtais punkts. Ļoti daudzi paradumi mums saistās ar citiem cilvēkiem. Esot pavisam vienam ir viegli, bet viens ir reti kurš. Piemēram, māte čīkst - cik tā kolēģe skaļa, cik viņa vulgāra, kā spilgti ģērbjas, kā gan tādu var paciest. Un tu tikai māj ar galvu kā jau desmitiem gadu un pie sevis, lai gan ne vārdos, domā - jā, jā, tādi tie krievi ir, visi vienādi. Un nemaz nepadomā, ka labi, viņa skaļi runā un krāso lūpas kā luksoforu, bet ko tu vēl par viņu zini, ja ne to, kas no mātes stāstiem? Vai tad esi vēl ko dzirdējusi, piemēram, ka viņa sit savus bērnus un vecomāti? Nē taču. Taču tu pat vairs neatceries, ka tava māte ienīst krievus un šī kolēģe ir krieviete. Tavā galvā tā jau no bērnības ir "briesmīgā, vulgārā mammas kolēģe". Vai, piemēram, māte čīkst, cik viņai slikta ģenētika un kādi smagi kauli, kā viņa nevar notievēt. Un atkal kā jau parasti māj ar galvu, tu taču jau sen zini, ka tā ir. Vai arī draugi aicina uz pasākumu, kas neiederas tavā jaunajā domāšanā, bet tas taču ir tik jautri, tas jau tā ir desmit gadus, kā tu neiesi? Pat neiedomājies par to, ej un dari. Un tad sēdi no rīta ar savu sāpošo galvu un meditē par Zemi un Debesīm, un domā - ne vella nelīdz.
Lielā problēma - cilvēki kaut ko pieņem savā dzīvē, pilnīgi kā pašsaprotamu, un tad tie kļūst par faktiem, par aksomām un paradigmām, kas tā vienkārši ir. Uz šiem pieņēmumiem cilvēks būvē savu ikdienas dzīvi, lai gan viņš vairs pat neatcerās, kāds pieņēmums (bieži no gaisa parauts) ir pamatā šim pieņēmumam. Piemēram, par to pašu kafiju. Kādā laikā cilvēkam bija maz miega iespēju, grūti piecelties, sāka dzert kafiju no rītiem, tas palīdzēja. Tagad miega pietiek, piecelties ir viegli, bet kafija tiek dzerta vienalga. Otrs piemērs - bija man vīrietis, kas nespēja darīt divas lietas vienlaicīgi. Tagad ir cits, kas spēj, taču es viņu nelaišu pie teikšanas, daru viņa vietā, jo viņi taču to nespēj. Pati vairs nezinu, kāpēc nelaižu pie vairākiem darbiem un neuzticos, ka viņš varēs izdarīt, bet daru, it kā tā būtu vienīgā pareizā rīcība.
Tas viss, ko es rakstu, ir ļoti vienkārši. Taču mana prakse un darbs ar klientiem ļoooti bieži atduras tieši pie šiem vienkāršajiem jautājumiem. Cilvēks savu dzīvi būvē uz visādām pagātnes drazām.
Ja cilvēks ķeras pie garīgās prakses, lai kaut ko mainītu savā dzīvē, tad šai enerģētiskajai praksei ir jābūt nereāli spēcīgai, lai stātos pretim visam šim slānim. Pats cilvēks vēl nav nereāli spēcīgs, tāpēc viņa panākumi bieži ir niecīgi. Mans ieteikums - pieiet šim jautājumam no vairākiem aspektiem. Varbūt ne no visiem uzreiz, bet, piemēram, veikt enerģētisko, un piedomāt, kā par darba jautājumu tiek runāts ar citiem cilvēkiem. Kā citi ietekmē maināmo lietu. Vai kārtējā sarunā ar draudzeni atkal neuzpeld kādas jau pierastas frāzes, kas tiek teiktas vienmēr, bet kas vairs nesaskan ar jauno kārtību. Skatīties uz savām domā, paradumiem, visu savu rīcību, lai apliecinātu to, ko vēlas panākt enerģētiski. Citādi enerģētiskā darbība stājas pretim monstram, ko tai ir maz cerību uzveikt. Un arī otrādi - ja psiholoģiski maini savu uzvedību, varbūt ir vērts paņemt līdzi kādu garīgo praksi.
Garīgā prakse un psiholoģija iet roku rokā. Enerģija ietekmē psiholoģiju un psiholoģija enerģiju - un patiesībā atšķirība starp abām ir stipri mazāka, kā tas kādam liekas.
Varu ieteikt arī vienu interesantu paņēmienu. Uzlikt taimeri uz kādu konkrētu intervālu, piemēram, divām stundām. Biežāk nevajag, lai gan, ja gribas var. Vajag panākt stāvokli, kad visu dara kā parasti, visu laiku nedomājot. Atskan pīkstiens - uzreiz jāpadomā - ko un kāpēc es tagad daru un kā tas saskan ar manu pārmaiņu mērķi. Piemēram, pīk! - es braucu pie draudzenes. Kāpēc? Vai tad viņa nav viena čīkstule, kas mani izmanto, kas mani velk atpakaļ purvā? Ko es varu darīt? Pārtraukt attiecības? Izrunāties? Censties mainīt draudzeni? Pīk! - es ņemu čeku bankomātā. Paga, bet kam man to vajag? Kāpēc tērēt lieki papīru? Tāpēc, ka visi tā dara? Kur tad es to čeku likšu - vai tad es rēķinu līdzi izdevumus, izmantojot čeku? Bet varbūt vajag?
Tādas manas pārdomas par enerģētiskām praksēm un to, kāpēc tās ir labas un strādā, bet kāpēc tomēr bieži no tām nav pilnīgi nekāda labuma.
Esmu runājusi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}