teiksma_ragana

Varu pavisam īsumā paskaidrot savu viedokli, kāpēc par Dievu ir dažādi viedokļi. Ļoti reti kur atšķiras viedoklis par to, ka Dievs radīja pasauli. Dievs ir Radītājs. Tāpat ļoti reti kur ir tā, ka Dievs kaut kādā veidā nevadītu pasaules attīstību un nebūtu visuredzošs. Tās liekas ir trīs Dieva ļoti noteiktas īpašības. Protams, ka ir reliģijas, kur kaut kas ir citādāk, bet kopumā tās ir ļoti skaidras.
Tagad mums ir jāpieņem, ka pastāv dvēsele, kas kaut kāda iemesla dēļ nāk iemiesoties ķermenī. Lielākoties tie, kas tic Dievam, tic arī tam - pēcnāves dzīvei. Tātad pieņemam, ka pastāv nemirstīga dvēsele, kas pārdzīvo nāvi. Citādāk mums nav jēgas te spēlēties.
Tātad, kāpēc Dievs tomēr ļoti atšķiras un prasa dažādas lietas no cilvēka?
Pirmām kārtām - kāpēc visiem visur vienmēr pastāv viedoklis, ka visas dvēseles ir vienādas un iet vienu ceļu? Kurš jums to pateica? Kāpēc ir tik strikts viedoklis? Ja nu taisnība ir gan kristietim, ka ir tikai viena dzīve, gan hinduistam, kas saka, ka vairākas? Ja nu viss atkarīgs no tā, kādu ceļu dvēsele izvēlas? Vai varbūt, ka viņas jau piedzimst konkrētā ceļā - ar nolemtību būt kristietēm vai hinduistēm? Varbūt ir dažas, kas svārstās, tās piedzimst rietumos, kur var izvēlēties. Varbūt, ka dvēseles cilvēkiem vispār ir nereāli dažādas un darbojas pēc pilnīgi dažādiem likumiem. Kurš teica, ka visas vienādas? Kāds ir tādu dvēseli redzējis?
Tad arī var būt tā, ka Dievs rāda savu seju katram citu, tādu, kā vajag konkrētajai dvēselei. Kristiešiem pagriež vienu, hinduistiem - citu, ateistiem vispār nepagriež un viņiem tā arī notiek, kā viņi tic - nāve ir beigas.
Varbūt, ka Dievs vēlas katram dot tādu iespēju dabūt to, ko viņš grib. Ja tu gribi izbeigties pēc šīs dzīves - lūdzu, esi ateists un materiālists. Gribi, lai Dievs tev iedala, kā viņš pats grib - esi agnostiķis vai nekonkrēti ticīgais. Gribi ilgi reinkarnēties - izvēlies hinduismu. Gribi, lai dzīve ir ciešanas - budismu. Gribi, lai Dievs ir ļauns - spirituālo Sātanismu.
Dievs varbūt vienkārši piedāvā katram cilvēkam izvēlēties dzīvi, kādu viņš grib. Vai arī izvēles nav - dvēseles pašas ir nereāli dažādas, tikai samestas dzīvot blakus. Tad nu katrai grupai ir savs Dievs, sava Dieva seja, jo tās nav līdzīgas.
Varbūt, ka dvēseles patiesībā katra sastāv no cita materiāla un nav vispār pielīdzināmas savā starpā. Tā tikai mēs esam iedomājušies, ka tās ir tādas, kā mūsu bioloģiskie ķermeņi - nedaudz atšķirīgas, bet tomēr ļoti līdzīgas.
Tad nu katrai atšķirīgajai dvēselei ir vajadzīgs citāds vadmotīvs - citāds Dievs.
Tā ir mana teorija par to, kāpēc priekšstati par Dievu ir tik dažādi. Kāpēc likumi, kas tiek uzstādīti no Dieva, arī ir atšķirīgi.
Es domāju, ka vai nu dvēseles ir dažādas pašas par sevi, sadalītas grupās, vai arī mums ir dota izvēle - izvēlies, ko tu gribi - kādu Dievu tu gribi, kādu nākotni.
Manā uztverē Dievs ir Viss, Viņa ir Visāda, jebkāda, jebkas, kas ir noticis, ir Viņa, Viņai piemīt visas iespējamās īpašības un Viņa ir laiks un telpa un visas citas dimensijas un esamības plāni. Viņa var būt jebkāda, kādu mēs viņu gribam redzēt.
Lūk, mans izvērstais viedoklis par to, kāpēc Dievs ir dažāds un kāpēc, jā, nav vienas definīcijas.

Man liekas, ka cilvēku domāšanas pārlieku atšķiras, lai mēs te varētu runāt par kaut kādu vienotību. Cilvēki pilnīgi dažādas lietas uztver kā patiesību, un viņi tiešām ļoti dziļi izjūt to patiesību, piedzīvo to mistiskajās pieredzēs. Kopš mācījos Teoloģijas fakultātē starp kristiešiem, es to dziļi tā izjūtu, ka patiesības tiešām ir ļoti dažādas.

Man šķiet, ka kristieši ir tās dvēseles, kas tiešām ir apgrēkojušās, viņām ir iedzimtais grēks, ko var glābt tikai Dievs, tās ir grēka un nožēlas pilnas dvēseles, kas ir derīgas tikai mūžīgai Paradīzei, bet nav derīgas tālākai evolūcijai. Tās atsakās no evolūcijas un viņām tiešām šī inkarnācija būs pēdējā, ja viņas spēs izveidot kontaktu ar konkrētu Dieva personību - Jēzu, kas ir piekritis šī grēkā kritušās dvēseles glābt. Tās tiek norakstītas tālākai attīstībai, bet ne iznīcinātas, tās nonāk vai nu Paradīzē vai Ellē - atkarībā vai tiek izglābtas vai nē. Ja nepilda nosacījumus, uz kādiem šis konkrētais Dievs - Jēzus - tās ir piekritis žēlsirdīgi glābt, tad tās nonāk Ellē - nezinu, kas tas ir, varbūt pārstrāde vai ilga labošanas iestāde. Pārējās attīstās un piepilda savu potenciālu, bet kristiešu dvēseles Paradīzē mūžīgi vai arī ļoti ilgi vienkārši marinējas, jo no evolūcijas ir atteikušās sava grēka dēļ.

Tāpēc citi cilvēki nespēj saprast šo grēku un vajadzību pēc glābšanas, ka viņiem nav šāda grēka, taču esmu sapratusi, ka daudziem kristiešiem tiešām ir kaut kāds dvēseles defekts. Viņi to izjūt ļoti skaudri un ilgojas tikt glābti. Taču tāpat viņi uzspiež pārējiem šo savu grēcīgumu, sakot, ka tāds ir visiem, bet tā es nedomāju. Man tāda grēka nav un mani nav tādā veidā jāglābj. Tāpat kā daudzus cilvēkus.

Man šķiet, ka šeit tiešām ir kāda fundamentāla atšķirība, jo es vairs nevēlos noliegt šo pieredzi un izjūtu, sakot, ka tā ir nepareiza. Tur ir kaut kas ļoti dzilš, ko šie cilvēki tiešām izjūt kā realitāti.

Kristietībā lielākais grēks ir lepnība.
Kristieši ir ļoti, ļoti uzspiedoši uz savu vienīgo patiesību un glābšanu tikai caur Kristu.
Laikam tas arī ir tas grēks, par kuru es runāju iepriekšējā ierakstā.
Viss nostājas savās vietās.