Man šķiet, ka kristieši ir tās dvēseles, kas tiešām ir apgrēkojušās, viņām ir iedzimtais grēks, ko var glābt tikai Dievs, tās ir grēka un nožēlas pilnas dvēseles, kas ir derīgas tikai mūžīgai Paradīzei, bet nav derīgas tālākai evolūcijai. Tās atsakās no evolūcijas un viņām tiešām šī inkarnācija būs pēdējā, ja viņas spēs izveidot kontaktu ar konkrētu Dieva personību - Jēzu, kas ir piekritis šī grēkā kritušās dvēseles glābt. Tās tiek norakstītas tālākai attīstībai, bet ne iznīcinātas, tās nonāk vai nu Paradīzē vai Ellē - atkarībā vai tiek izglābtas vai nē. Ja nepilda nosacījumus, uz kādiem šis konkrētais Dievs - Jēzus - tās ir piekritis žēlsirdīgi glābt, tad tās nonāk Ellē - nezinu, kas tas ir, varbūt pārstrāde vai ilga labošanas iestāde. Pārējās attīstās un piepilda savu potenciālu, bet kristiešu dvēseles Paradīzē mūžīgi vai arī ļoti ilgi vienkārši marinējas, jo no evolūcijas ir atteikušās sava grēka dēļ.
Tāpēc citi cilvēki nespēj saprast šo grēku un vajadzību pēc glābšanas, ka viņiem nav šāda grēka, taču esmu sapratusi, ka daudziem kristiešiem tiešām ir kaut kāds dvēseles defekts. Viņi to izjūt ļoti skaudri un ilgojas tikt glābti. Taču tāpat viņi uzspiež pārējiem šo savu grēcīgumu, sakot, ka tāds ir visiem, bet tā es nedomāju. Man tāda grēka nav un mani nav tādā veidā jāglābj. Tāpat kā daudzus cilvēkus.
Man šķiet, ka šeit tiešām ir kāda fundamentāla atšķirība, jo es vairs nevēlos noliegt šo pieredzi un izjūtu, sakot, ka tā ir nepareiza. Tur ir kaut kas ļoti dzilš, ko šie cilvēki tiešām izjūt kā realitāti.