Perfekts Haoss

Šodien redzēju ļoti spīdīgu, ērtu un jaunu tramvaju. Tajā sēdēja aptuveni 50-gadīga, ārkārtīgi skumja sieviete, kas atbalstījusies pret stiklu ar pieri.
Domāju par padomju laikiem, kad droši vien tieši tajā vietā brauca vecs, sagrabējis tramvajs, un tādi pati sieviete vērās pa logu.
Šodien redzēju video, kurā cilvēki brauc uz dziļos Itālijas kalnos paslēptu villu ar baseinu.
Domāju par čalīti ASV, ko satiku uz Kalifornijas šosejas, kas dzīvo pie okeāna saulrieta, pīpē zālīti un cep picas, un kurš
teica, ka sapņojot par labāku dzīvi.

Kad ir labi? Cilvēki?

Preambula:

1. Kad bija jāsakārto mantojumu lietas un notāre lika līgumā atrunāt katru smilšu graudiņu drošības pēc, jo, sak, bija gadu gaitā daudzreiz redzējusi ļoti tuvus cilvēkus neatgriezeniski sastrīdamies;

2. Kad mana mamma ar savu māsu tā sastrīdējās par nu jau dievs vien zina ko, bet jebkurā gadījumā turās pie principiem, un jau daudzus gadus nekontaktējas;

..es tiešām naivā kukū domāju, ka es taču neesmu kā viņi.
..tagad vakcīnas jautājumi un kustības/protesti, kas šajā sakarā rodās, man liek aizvien biežāk domāt, ka viss ir iespējams. Pagaidām nerīkoties un nelēkties. Bet apsvērt tādu realitāti, kurā es nespēju sarunāties ar saviem vistuvākajiem.
..skumji.

Ja es Tev nevaru izteikt kritiku, tad tās nav demokrātiskas un veselīgas attiecības.
Tad tā ir Krievija, Ķīna vai Ziemeļkoreja, kurā nedod dievs kādam paspruks, ka saules dievs un vienīgais vadonis kaut ko nedara labi - būs milzu represijas. Jau iepriekš pieteikami jāiebiedē, ka tas, kas sekos, nebūs bijis vērts kritikas izteikšanai.
Tāda sajūta dažās valstīs Āzijā.
Tāda sajūta arī darbā.
Tāda sajūta visur.

Bet es tiešām dažkārt nevaru.
Tik ļoti censties atturēties no klasiskā tēva modeļa, kas māk tikai dzīties pēc karjeras un naudas, jo es jau to visu darot ģimenes dēļ, un necik neatlicināt laiku ģimenei, kura izaugs katru sekundi un kura attālināsies katru sekundi. Tik ļoti censties atlicināt laiku katrā darba dienas mirklī. Nesakliegt vai dieva dēļ neaizskart katrā minūtē kad rausta.

Saprast ar prātu, kas ir labāk, nenozīmē, ka to ir viegli izpildīt.

..bet pēc laika viss ir citādāk.
Un ziniet, ir baigi grūti pie tā riktīgi pierast.
Nupat vēl bija bezrūpība. Un bija pierasts, ka citi ir bezrūpīgi. Un es zināju, kur visi dzīvo. Un es zināju vai viņi smēķē. Un es zināju, kad viņu omes nav mājās. Un es zināju, ka viņiem ir salauzta sirds vai jauns trenažieris vai kaut kas tāds vienlīdz svarīgs.
Tagad man šķiet, ka viss tā kā iet uz priekšu un agrāk tam bija vieglāk izsekot un sagremot, jo tie bija baigie sīkumi, kas likās lieli.
Tagad citiem ir lielas pārmaiņas, kas liekas mazi, jo ir visu laiku.

Vienīgā lieta, kas ir konstanta, ir, ka nekas nestāv uz vietas.
P.S. Man ir ļoti labi tur, kur esmu. Ir tikai nejēdzīgi, ka tā teorija, ka ik katru desmitgadi laiks skrienot aizvien ātrāk, tiešam piepildās.

Klau, kādēļ Tu nekad netiec satikties?

+ Jo Tu vienmēr pasauc pēdējā mirklī

Kas nevari pielāgoties? Taču piedzīvojums! Davai pēkšņi daram. Tagad. Rainis tak teicis "izdzīvos kas mainīsies".

+ Zini, es gribēju vienu brīdi pielietot šo haotisko, absolūto nediplomātiskumu un pārspīlēto viedokli, kā arī spontānos lēmumus, bet es sapratu, ka es būtu tāds viens pats. Citi speciāli sāk ignorēt šādus gājienus lai nākotnē tas neatkārtotos.

Bet kādēļ viss garlaicīgi jāplāno un jābūt garlaicīgai dzīvei?

+ LABI. viss pietiek. Tu zini, kas ir bišku paradoksāli? Ka no citiem tiek sagaidīta pēkšņa reakcija un pielāgošanās un laika upurēšana (kamēr bija plānots kas cits, kaut vai proaktīva nekā nedarīšana), kamēr Tu pats nespēj neko pēkšņi vai laicīgi iesākt. Kad pēdējoreiz tika laicīgi ieplānots (un izpildīts pēc lūguma) kaut kas, kas nav saistīts as monetāriem ieguvumiem?

Es šitā dzīvoju. Man nav laika darīt kaut ko ārpus darba citu labā uzreiz kad viņi palūgs.

+ Bet kādēļ tad sagaidi, lai citi tā dara?

...

- bet paklau, vienu dienu braucu ar mikriņu uz Zolitūdi, ja?
+ jā. Skaidrs skats.
- nu karoč blakus pieklājīgs vīrietītis nosēžas. Un, protams, tur maz vietas tā blakus sēžot. Un mēs tur kā putniņi sabužinājušies ziemas jakās sēžam.
+ aaa. Sorry, sēdēju jau sen telefonā, neklausījos. Kas bija? Kaut kāds vīrietītis?
- nu nav svarīgi, pēc tam sākumu pastāstīšu. Un mums tur tā sēžot ceļgali saskaras, vai ne? Tas nekas, ka rumpis ir 1/3 vienam uz otra, bet tie ceļi! Tas tak ir seksuāli elektrizējoši!
+ nu, moš moš. Ai, zini, pusi neklausījos.
- labi, uzmanības noturēšanā visi tagad kā 2 mēnešus veci kucēni. Bet stāstīšu tālāk. Un tas vīrietītis savus ceļgalus visu laiku atbīda tālāk. Nu negrib, lai saskaras. Tas tikai izraisa tādu pavisam maigu saskaršanos. Kas ir vēl trakāk.
+ a viņam negatīva attieksme pret viendzimuma attiecībām? Domāja, ka Tu viņam mēģini speciāli mākties virsū? Homofobs, vai vienkārši Nikola Kidmena*?
- es tak nezinu. Bet tādā spriedzē tika pavadītas gandrīz 15 līdz 20 minūtes. Kamēr atbrīvojās cits krēsls vienpašiem, un viņš uzreiz tajā pārlēca.
+ nu domāju viņam vienkārši problēmas, ka divu vīriešu ceļi saskaras.
- iespējams. Bet tas lika aizdomāties par tiem bļāvējiem par praidu: "nebāzieties citiem virsū, kādēļ citiem izrādieties" utt. Bet heteroseksuāli ultra uzbudinošas ainas ir visapkārt. Bet tas pat nav svarīgi. Tātad vīriešiem ir problēmas, ka viņiem uzmācas un tas liekas pretīgi jau pēc noklusējuma. Bet tikmēr gandrīz visi vīrieši paši uzbāžas sievietēm un uzskata, un ka tas jau tā normāli ik pa laikam kādu peņa bildi pacirkulēt tautās. Varbūt tādēļ tas viss #metoo lai arī vīriešiem pielec. Lai gan viņi jau var, bet viņiem, redz, nevar...
+ ko? Sorry.

*bija neapstiprinātas baumas, ka Nikolai Kidmenai ir grūtības ar fizisku kontaktu vispār pa dzīvi.

- Watch me ņae ņae.. Watch me whip, whip! Watch me ņae ņae..
Kas?
- Mani sociālantropoloģiskie novērojumi par šī brīža subjektīvi "aktuālākajām" sabiedrības tēmām.
Vēlreiz, kas?
- Tāds skaists pantiņš par Y paaudzi. Taisīšu elektroakustiskajā un eksperimentālajā, nedaudz folkmūzikas un akadēmiskajā ambient žanrā. Būs tāds nepiespiests, romantisks un atmosfērisks pieskāriens, kā Pītera Broderika darbos. Domāju personificēt tehnisko ierīču – televizora, datoru, mobilo telefonu – pasauli, lai krāšņāk. Principā par laikmetīgajām pārmaiņām sabiedrībā un moderno tehnoloģiju lomu bērnu dzīvē.
Nu nez.
- Watch me ņae ņae.. Watch me ņae ņae..
Drīzāk tas kā raps.
- Varbūt Tev taisnība. Bet gan visi sapratīs pareizi. Vai ne?

Tu redzēji ziņās šorīt? Kaut kas nenormāls. Tā tam vienkārši nevajadzēja notikt. Nezinu pat kam piezvanīt, ko darīt.
- Un Tu gribi teikt, ka to neparedzēji jau toreiz, 2015.gadā, kad Francijā tās visas briesmas notika?
Nu tas šķita it kā tepat, bet tomēr nē. Baltijas valstis šķita, kā nenozīmīgs mērķis. Tas Raekoja Plats centrālais skvērs Tallinā šķita tāds jauks, biju tur pāris reizes, bet tagad.. Nabaga igauņi, tik drausmīgi.
- Jā, bet kad valstis sāka viena pēc otras slēgt robežas un visi politiķi aizvien skaļāk bļaustījās, ka pie visa vainīgi "tie bēgļi", visi uz šito paķērās. Atceries, kad 16. gada sākumā pirmoreiz viņiem uzbruka Muceniekos tie skūtie? Tā vien šķiet, ka Latvijā iekšēji ilgi slēpās kaut kas radioaktīvi ļauns, kaut kas tumšs kas visus pārņem sekundēs un bija tikai vajadzīgs katalizators. Īstais naids tikai tajā mirklī uzsprāga.
Bet tiem Mucenieku iebraucējiem vispār laime jebkur nokļūt..
- Nu bet protams! Bet tur jau tas viss prikols, ka pēc tam audzinot savus bērniņus tik bezjēdzīgā, vardarbīgā vidē, viņi sāk domāt "hmmm... laikam neesmu te vēlams" un šī doma ļoti viegli iesakņojas. Viņi meklē jebkādu glābiņu. Kādu morālu patvērumu, savējos, kas viņus saprastu, reliģiju.
Vienalga dīvaini, ka Igaunijā kaut ko tādu sarīko. Tomēr Eiropas maliņa, maza zemīte.
- Man gan nešķiet dīvaini. Teroristi uzbruks valstīm, kur ir izdevīgi, lai kopējais naids palielinās. To jau statistika pierāda - no turienes viņiem visvairāk papildinājumi. Domāju, ka viņi, piemēram, nekad neuzbruks Ungārijai - tur tiek ļoti pietiekami kultivēta pareizā augsne un drīz no turienes sāks plūst papildinājumi.

Vai, vai. Šitā rūc vēders. Ar kaut ko garšīgu varētu pacienāties, mmm...
- Da beidz! Mums vēl ir šis tas ledusskapī! Gan izdzīvosim līdz nākamās nedēļas piķim - tūlīt jau būvinspektors nāks, fiksi jānobeidz tā projekta apdare un gatavs.
Es tik tā, varētu kaut ko garšīgāku arī reizi pa reizei. Tu atkal tik pie tā TV sēdi. Tas Tevi nepabaros.
- Ak tā? Bet mēs uzvaram, Tu saproti? Mēs esam stiprāki par tiem visiem pretīgajiem, melīgajiem Rietumiem! Viņi visi tur ir iedomīgi kretīni, pedofilu mīlētāji!
Man ir tikai skaidrs, ka mēs neesam stiprāki ja esam novārguši un mums rūc vēders.
- Ai, ko Tu vispār saproti.
Ko es saprotu? Mēs ta esam šiten - Krasnogorskā, un mums vēl te ir lielās tēvijas potenciāls blakus. Ik pa laikam izmet mums kādu kauliņu... A tikmēr dzirdēju, ka tādā Roslavlā, vot, pie Baltkrievu robežas visi vispār piekalti kā zombiji pie TV ekrāniem. Bļauj kā idioti "uzvarējām, uzvarējām!" Visiem labi, jo, redz, visi ir novērsušies no saviem tukšajiem ledusskapjiem. Nav tam laika.
- Mums viss ir kārtībā, ka es Tev saku.

Nē, nu vecīt, nu tā bija!
- Es tik un tā atsakos ticēt.
Nu bija!! Vēl atceros, kā vectēvs gari stāstīja un viņš besījās un nespēja izturēt, ka cilvēki rakstīja kā visi esot noguruši no demokrātijas. Viņš vienmēr citēja izsmejošus viedokļus par šito te... nūūū... kā tur, bļin, bija... Nu jā: "Es karoče drīkstu darīt visu, ko uzskatu par sev vajadzīgu! Vai vienkārši tīkamu! Es varu visu pilnībā nerēķinoties ne ar citiem, ne ar savas rīcības sekām!" Un tā visi darīja, un to sasaistīja ar visu šito Rietumu padarīšanu un pamatvērtībām un liberāļiem un, mans mīļākais, "sapuvušu dzīvesveidu", hahaha.
- Nu bet Tu paskaties apkārt. Paskaties! Nu kā to var izsmiet. Paskaties uz visu šo un ieelpo katru Tavu atmiņas smaržu, kad prāts aizslīd labos laikos. Bez diktatoriem un aliansēm un haosa. Bet tad pēkšņi esi te un attopies, ka mēs jau ejam divas dienas un nevienu neesam satikuši. Un paskaties uz šo skeletu, un to tur. Tie tak kādreiz bija cilvēki, viņiem bija ģimenes. Esmu noguris, es negribu domāt.
Vai ne? Un tas tikai 35 gadus atpakaļ. Šķiet nereāli, bet tā nu tas ir. Kā ir tā jādzīvo.
- Kā ir tā jādzīvo, jā.