Perfekts Haoss

Nē, nu vecīt, nu tā bija!
- Es tik un tā atsakos ticēt.
Nu bija!! Vēl atceros, kā vectēvs gari stāstīja un viņš besījās un nespēja izturēt, ka cilvēki rakstīja kā visi esot noguruši no demokrātijas. Viņš vienmēr citēja izsmejošus viedokļus par šito te... nūūū... kā tur, bļin, bija... Nu jā: "Es karoče drīkstu darīt visu, ko uzskatu par sev vajadzīgu! Vai vienkārši tīkamu! Es varu visu pilnībā nerēķinoties ne ar citiem, ne ar savas rīcības sekām!" Un tā visi darīja, un to sasaistīja ar visu šito Rietumu padarīšanu un pamatvērtībām un liberāļiem un, mans mīļākais, "sapuvušu dzīvesveidu", hahaha.
- Nu bet Tu paskaties apkārt. Paskaties! Nu kā to var izsmiet. Paskaties uz visu šo un ieelpo katru Tavu atmiņas smaržu, kad prāts aizslīd labos laikos. Bez diktatoriem un aliansēm un haosa. Bet tad pēkšņi esi te un attopies, ka mēs jau ejam divas dienas un nevienu neesam satikuši. Un paskaties uz šo skeletu, un to tur. Tie tak kādreiz bija cilvēki, viņiem bija ģimenes. Esmu noguris, es negribu domāt.
Vai ne? Un tas tikai 35 gadus atpakaļ. Šķiet nereāli, bet tā nu tas ir. Kā ir tā jādzīvo.
- Kā ir tā jādzīvo, jā.