aizmigt

9:45pm: mans krekls smaržo pēc tevis
es atnācu mājās un iekritu gultā, no manām smadzenēm visa sula ir iztecējusi uz taviem palagiem. tu vari tos paturēt. es guļu un manā prātā ir lādēšanās animācija. procesējas pieredze, atmiņas, emocijas. cik saldi.


tu mani nobučoji uz vaiga. un iekodi. vairākas reizes. pirms es aizmigu, man vēl uz rokas bija redzamas tavu zobu atstātās sarkanās formas. tagad tās vairs nav. tu kodi stipri, un vienmēr siltā balsī atvainojies. labāk kod man. nekod sev. nevajag.


tu sadusmojies, kad kaķis izvēmās, un es centos tev pastāstīt, ka tā nav viņa vaina, viņš tikai kaut ko nelāgu ir apēdis un organisms cenšas no tā tikt vaļā. tu teici, ka neraudi. pasaki organismam nē.


es atradu tavu dienasgrāmatas ierakstu par mani. pavisam savādi. mēs vairs neesam tie cilvēki, kas bijām divus gadus atpakaļ. mēs izaugām. viens otram pretim. tavi pirksti varbūt nemaz nav tik īsi, cik man sākotnēji šķita.


man blakus tu esi tik īsta. pareizajā izmērā. tavi mati vienmēr ir atauguši, kad esmu ar tevi. es iespiedu savu galvu tavā sānā, un tu man glāstīji matus, un ik pa brīdim man vajadzēja aizžmiegt acis ciet un noskurināties tavā džemperī. es kļuvu dulla, es iekritu medū un man visas ķermeņa daļas tajā saķepa.


es vispār nesapratu, kas tajā filmā notika. biju pārāk aizņemta, klausoties tavā siltumā, zogot brīžus, lai pavērstu acis pret tevi, skaitļojot, kurā sekundes daļā man pietuvināt savus pirkstus tavējiem, bet ne pārāk uzkrītoši, lai tevi nenobiedētu.










i'm gonna ķemmēt this bitch.

11:36pm: un
apņem manu prātu ar abām rokām un saspied, līdz izlīst sula, skābena un nepatīkama, gaiši dzeltenā krāsā kā čuras, kā ābolu sula tavā glāzē.

izkrist cauri matracim un pamosties uz zemes, un tur kaķis ir blakām, kuram nepatīk, ka viņu aiztiek, viņš turas savā attālumā.

sniegs zem maniem aizpagājušā gada zābakiem ir pārāk slidens, es eju pa ielas vidu, kur lielie smagie vācu monstri ir izbraukuši sev itin smukas vagas, un tur var iet. ir vēls, es eju mājup pa tieši to pašu ielu, pa kuru eju vienmēr, šurpu turpu, mājas tramvajs mājas tramvajs mājas stūra veikaliņš mājas tramvajs. pa dienu biju aizmirsusi, cik ļoti manas kājas sāp, taču tagad atgriežos pie savas miesas, kamēr prāts cenšas atlabt. un viņš atlabs.

kad bija auksts, mans deguns sala, tad es valkāju masku siltumam. tagad es valkāju masku, jo aizmirstu to novilkt. skan dziesma, bet man tā ir mazsvarīga, man tā nav nepieciešama, lai iztēlotos ko jaunu, es tagad tā vietā varu kavēties atmiņās. es nenovelku masku, līdz pārkāpju pāri slieksnim. suns vairs nenāk lejā, lai mani sasveicinātu, viņš mani sagaida, sēžot uz kāpnēm. viņš ir tik liels. mamma prasa, kā man gāja, es saku, ka labi gāja. es apēdu viņas dīvainos salātus un aizmiegu. es novelku masku.