Kathe Kollwitz

25. Aprīlis 2010

18:55

kārtējo reizi kārtējā atļaušanās pārmērīgajai atklātībai sāk robežoties ar nenosakāmu vainas apziņu un jauno variantu iespējamās iespējas liek tuntuļoties laukā tikko uzmodinātam satraukumam.

19:56

-saki man jaunā dāma, kur tik daudz peipot var?
-nuūū īstenībā ja labi pacenšas, var gandrīz jebkur :)

20:30

nonācu pie satricinoša slēdziena-ja kaut kas ir paslēpts, to ir grūti atrast un tad neparko citu kā vien par to pašu neizdodas domāt. Ak,mans mīļais lādētāj, tu man esi ļoti vajadzīgs, lūdzu atgriezies!
ha, pati sāku staipīties no sevis.

22:14

kā man teica viens budistu skolotājs - "cik daudz tu vari izdarīt, ir atkarīgs no tā cik tu esi attīstīta". bet acīmredzot neesmu diezko 'attīstīta', jo no šodienas tāda vien kā klusa atraudziņa sanāca. atkal vēl viena diena nemanot izšļukusi no rokām, kuru biju ieplānojusi kursa darbam. Šonakt nosapņoju ka sēžu uz gliemeža, tad likās ka pamostos un sajutu ka atkal sēžu uz gliemeža, tā pa riņķi vairākas reizes, beidzamajā reizē baidījos acis atvērt līdz lēnītēm, ar bezgalīgu atvieglojumu sataustīju gultas pamatni..bet tik tagad iedomājos, ka tas gliemezis noteikti ir mans kursa darbs, nu uz priekšu iet tieši tikpat ātrā tempā
Powered by Sviesta Ciba