14:10 - Ne tik daudz dzīles, cik tas, kas atrodas zem virspuses.
Līdzenumā vējšSavu dvašu dzēš.
/Favārs/
Paraudzījos pa logu un skatienu satvēra vienas nabaga vārnas izmisīgie pūliņi turpināt lidojumu, jo spēcīgais vējš bij pārtapis par tādu kā necaurejamu sienu. un tā nu es iesprūdusi ainā, kur vārna bezpalīdzīgi gaisā karādamās, netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ, kamēr vējš nesaudzīgi izplūkā tai spalvas, uzreiz iedomājos sevi viņas vietā un uzmetās zosādains žēlums, piedevām nedaudz nostāk klibodams streipuļoja trijkājains kaķis bez astes, kuram spalvu pārpalikumi likās tik nožēlojami, ka labāk jāapgalvo, ka to gandrīz nebija.
kāpēc es vienmēr pamanu tādas lietas?..pati sevi iesprūdinu mentāli intensīvas terapijas režīmā. Pavidam smeldzīga kontemplācija par Itkā nebūtiskām lietām. Bet tad nāk prātā Kirila Serebreņņikova(pret kuru vispār izjūtu cieņpilnu godbijību) teiktais (no saistošās intervijas Rīgas laikā) -"realitātes fragments nav pati realitāte, bet jau ir fragments attiecībā pret kaut ko. Un šis fragments, kas ir izvilkts un parādīts citā laikā, zaudē savu piederību tai sekundei, uz kuru tas attiecās, un tas jau pavisam citāds izskatās pēc stundas(..)Tādēļ ziņu kā patiesības nav vispār." kaut gan tas bij attiecināms uz kino kadru montāžu, es šo izteikumu uzreiz piesaistīju cilvēka prāta sistēmai, kur zemapziņas un apziņas operatori samontē īstenības ainu fragmentus vadoties pēc kaut kāda iekšējā režisora pavēlēm...
un uzreiz atcerējos Roamaina Duris attēlotā varoņa replikas sarunā ar to meiteni, kuras tulkojot beidzot izdomāju ko ēdīšu brokastīs.
"-Viņa pati teica, ka šīs ir ļoti, ļoti vecas skumjas, tik vecas ka to pirmsākumu jau varēja sajust atrodoties mātes vēderā. Pēc tam tās atnāk atkal un atkal... Tad tu saproti kā šīs skumjas atkal atgriežas, regulāri. Un no tām nav iespējams paslēpties. Jā, bet tajām skumjām piemīt arī kaut kas patīkams..
(..)
-Tu gribi teikt, ka grūtsirdība mūsos ir ielikta kopš dzimšanas, kā acu krāsa?
-Jā, tieši tā. un ar to nevar neko iesākt. Cilvēks nevar izmainīt savu acu krāsu. Tāpēc būs tikai taisnīgi, ja tu pati tiksi galā ar savām skumjām. Tikai tu pati.
/no Dans Paris/
bet, kamēr visu šito rakstīju-vārna aizlidoja, kaķis aizkliboja, vējš norima un saule uzspīdēja.