ja apstākļi ļauj mosties pec sentēvu metodes - ar gaismiņu, tad, dodoties iečubināt autiņu, jau ir tīri jauki - iekurbulēju, baudot rīta saulīti, noskrubinu logus, tad pāris minūtes ar bobjiem patrenkājam viens otru pa pagalmu un varu iekāpt omulīgi murrājošā vāģītī...

a bet, kad darbiņš spiež rītausmā jau stāvēt Berģu sastrēgumā, tad, neatkarīgi no salona temperatūras, man salst...

a vispār esmot kaut kāda uzparikte, kuru varot pastellēt, lai pirms saimnieka ierašānās vāģītis jau būtu pamodināts, bet fakts nāca no diktum plātīga puiša, redzējusi nēesmu, ka puisim vāģits bieži "bira" gan zinu :D)))