| |
[26. Okt 2008|20:03] |
"Aleksandrs Puškins ir krievu dzejas maestro. Augstāk par viņu krievu dzejas spārni dzejā nav pacēlušies. Viņa dzejas koklei ir visplašākais skaņu diapozons [sic]. Visplašākais un visjaukskanīgākais. Arī visharmoniskākais. Viņa kokle, var teikt, ir simtstīgota. Nevienam no vēlākajiem krievu dzejniekiem nav dzejas koklē tik daudz stīgu, kā Puškinam."
(Plūdons V., Aleksandrs Puškins: Dzejnieka simtgadu nāvesdienas atcerei. Jaunākās Ziņas. Nr. 33, 1937.)
Žetons tam, kas uzminēs salīdzinājuma beigas: "Savā dzejā Puškins ir skaidrs un saulains kā..." |
|
|
| |
[24. Maijs 2008|17:25] |
Lai arī līdz šim Anatols Franss manas cerības nav attaisnojis, antikvariātā iegādājos grāmatu ar burvīgu nosaukumu – "Dieviem slāpst" (Rīga, 1927). Pirmā sērijā "A. Gulbja romānu biblioteka" – ar saukli "Vislētākās grāmatas!" (divas grāmatas mēnesī un vēl divas "Stāstu bibliotekā", starp citu).
Bet ne par to runa. Grāmatas beigās Gulbis izklāsta grāmatu sērijas un acīmredzot arī visas izdevniecības koncepciju – pat zināmā mērā manifestu, ja gribat. Fragments:
"Nav mans nolūks saistīt publikas uzmanību ar lētiem veikaliskiem paņēmieniem, apsolot grāmatas dot par velti un tamlīdzīgi, kur rakstniekam maksājams honorars, drukātājiem par darbu, fabrikām par papīru u. t. t., bet gan sekot Vakareiropas lieliem izdevējiem, kuŗi līdztekus klasiķiem laiž tautā lētos izdevumus un dara tos visiem pieejamus. Mūsu dzīve iestājies sastrēgums, lūzums. Tam par iemeslu kaŗa sekas. Mums jāmeklē pēc vispārcilvēciskām vērtībām un jāiet dziļumā. To mēs rodam literatūrā un mākslā. Pornografija savu laiku pārdzīvojusi, tāpat lubu literatura. Ja mūsu opera un teatri par 1 latu pastāvīgi ir izpārdoti – tā ir zīme, ka tauta neatsakās sekot nopietnās mākslas aicinājumiem, bet prasīt prasa, lai par pieejamu samaksu dotu iespēju uzņemt un baudīt nopietnu mākslu. Tagad vārds grāmatai. To atzīst ari mūsu rakstnieki, kuŗiem drukātais vārds viņu sirdslieta, un neatsakās nākt šaī darbā izdevējiem talkā. Grāmatu vilnis pārņēmis Franciju, visu Eiropu, tam jānāk ari pār Latviju!"
Vispār patīkami (un negaidīti) redzēt izdevniecību ar koncepciju. Žēl, ka pirms 80 gadiem. |
|
|
| Ko es nezināju par Bodlēru |
[20. Maijs 2008|22:06] |
1866. gadā – gadu pirms nāves – viņam bija smags kreisās smadzeņu puslodes insults, kā rezultātā vienīgais saprotamais vārdu savienojums, ko viņš spējis izrunāt, bijis Cré nom!, saīsinājums no Sacré nom de Dieu! (kaut kas lietojuma ziņā ekvivalents "Sasodīts!" vai "Velns parāvis!"). Tas, jāpiezīmē, nav nekas sevišķi neparasts – daudzi pacienti, kas kreisās smadzeņu puslodes bojājumu rezultātā zaudē runas spējas, nez kāpēc saglabā spēju lamāties (ir teorija, ka nemainīgi teksti – lamuvārdi, lūgšanas u.tml. – saistīti ar labo smadzeņu puslodi, savukārt gramatiskā valoda ar kreiso).
Starp citu, tas neko daudz nav gājis pie sirds mūķenēm, kuru aprūpē Bodlērs atradies pēc insulta.
(Via New Scientist.) |
|
|