| |
[13. Mar 2008|00:47] |
Dzīvnieks iestiepa istabā dzīvu peli. Vesels balagāns – trakojoša kaķa nošķiršana no peles, peles tvarstīšana ar kurpju kasti, mēbeļu bīdīšana un tamlīdzīgi. Bet šoreiz vismaz nabaga radījums palika dzīvs – atšķirībā no tās reizes, kad nakts vidū atskanēja apmierināta – un, jāsaka, visai negausīga – peles pārstrādāšana ar visiem kauliem, un arī tās, kad (vēl pirms pāris nedēļām) viņa vienu eksemplāru noskalpētu atstāja uz terases.
Tas viss, starp citu, pa vidu daudz krutākai filmai nekā bija domāts un cerēts – The Quiet Earth, kas drīzāk ir attāli rada Tarkovska "Solaris", nevis tipiskajiem 50. un 60. gadu SF tingeltangeļiem (kas man, atzīšos, pietiekami patīk – nez kāpēc kino es tīri labprāt šad tad pieciešu lubenes, bet literatūrā gan ne), ko atgādināja nosaukums. Šī te par spīti ne pārāk oriģinālajam izejas punktam (pēdējais cilvēks uz zemes) ir pietiekami savāda, lai būtu bauda skatīties un tīkama pēcgarša. Mistiskās sfairas gan brīžiem skartas ar tādu eleganci, kāda varētu būt raksturīga miesniekam, kas pievērsies neiroķirurģijai, bet reti kura laba SF filma iztiek bez pretenzijām. |
|
|
| Pērtiķu planēta (2001) |
[16. Dec 2007|11:34] |
Beidzot noskatījos arī šo.
Ko tur liegties, cerības bija nu milzīgas, galu galā Bērtons taču + nenormālākā SF klasika, kam pietrūka varbūt tikai eleganta izpildījuma. Un neteikšu, ka visas Bērtona filmas ir šaušalīgi nepieradinātas, taču sava specifiska noskaņa gan tām nenoliedzami piemīt (izņēmums – visai salkanā Big Fish), tāpēc arī mulsina fakts, ka šī filma vairāk atgādina "Neatkarības dienu" un tai līdzīgus izstrādājumus, nevis oriģinālo – 1968. gada – versiju vai (un tas nešķiet par daudz prasīts) vismaz citus Bērtona gabalus.
Vislielākie iebildumi man gan laikam ir nevis pret to, kas šeit ir, bet gan pret to, kā nav: proti, kaut kā jauna interpetācijā vai izpildījumā, iekšēji loģiskas pasaules un kāda nebūt mesidža, ko es no zinātniskās fantastikas tomēr lielākā vai mazākā mērā sagaidu. Ir pilnīgi skaidrs, ka šo filmu varētu būt uzņēmis jebkurš: mums ir standartvaronis/pilnīgs kretīns, kuru par astronauta profesijai piemērotu varētu atzīt tikai garā vājš mērkaķis, kurš ārstu komisijā nonācis aiz tīrās nejaušības, puskaila blondīne, kuras izskats liecina, ka vismaz ikdienas vizīte pie friziera un kosmetologa paverdzinātajiem planētas iedzīvotājiem netiek liegta, kā arī jauneklis, kurš funkcionē kā anti-deus-ex-machina, t.i., parādās tikai tāpēc, lai uz aptuveni 20 sekundēm izčakarētu visus plānus. Ja arī Bērtons ir drusku pairgājis par klasiskajām SF klišejām, tad pārāk maigi un nekonsekventi, lai to varētu uztvert īsti nopietni. Rezultāts – skumji garlaicīgs un diezgan nekāds.
Upd. Aizmirsu piebilst, ka atsevišķi pērtiķi izskatās nu vienkārši apbrīnojami līdzīgi atsevišķiem Džeksonu ģimenes pārstāvjiem. Tikai smukāki. |
|
|