|
13. Mar 2008|00:47 |
Dzīvnieks iestiepa istabā dzīvu peli. Vesels balagāns – trakojoša kaķa nošķiršana no peles, peles tvarstīšana ar kurpju kasti, mēbeļu bīdīšana un tamlīdzīgi. Bet šoreiz vismaz nabaga radījums palika dzīvs – atšķirībā no tās reizes, kad nakts vidū atskanēja apmierināta – un, jāsaka, visai negausīga – peles pārstrādāšana ar visiem kauliem, un arī tās, kad (vēl pirms pāris nedēļām) viņa vienu eksemplāru noskalpētu atstāja uz terases.
Tas viss, starp citu, pa vidu daudz krutākai filmai nekā bija domāts un cerēts – The Quiet Earth, kas drīzāk ir attāli rada Tarkovska "Solaris", nevis tipiskajiem 50. un 60. gadu SF tingeltangeļiem (kas man, atzīšos, pietiekami patīk – nez kāpēc kino es tīri labprāt šad tad pieciešu lubenes, bet literatūrā gan ne), ko atgādināja nosaukums. Šī te par spīti ne pārāk oriģinālajam izejas punktam (pēdējais cilvēks uz zemes) ir pietiekami savāda, lai būtu bauda skatīties un tīkama pēcgarša. Mistiskās sfairas gan brīžiem skartas ar tādu eleganci, kāda varētu būt raksturīga miesniekam, kas pievērsies neiroķirurģijai, bet reti kura laba SF filma iztiek bez pretenzijām. |
|