| Mana realitāte. |
[18. Jan 2012|14:26] |
"That`s what I wanted - to be alone with myself in another world where truth is untrue and life can hide from itself."
Long Day's Journey into Night by Eugene O'Neill |
|
|
| |
[25. Okt 2010|12:21] |
Pagalam draņķīga pašsajūta. Nomāktība, dziļas skumjas un sāpes. Tāda bezcerības un bezizejas sajūta. Jūtu, ka manī ir dziļi apspiestas dusmas. Niknums. Kur to likt? Izgāzt to uz tiem, kuri to pelnījuši nav jēgas, tas visu padarīs vēl sliktāku nekā jau ir... Un tā nu es paturu to visu sevī un ļauju tam grauzt un mocīt sevi no iekšienes. Grozies kā gribi, sūdīgi būs šā vai tā.
Ja tu nāc no pagalam disfunkcionālas ģimenes, tas tev ir lāsts uz visu mūžu. Un es neesmu spējīga atstātās pēdas ignorēt un par spīti tām rādīt pasaulei to, ko tā vēlas redzēt. Veiksmi, panākumus, sasniegumus. Kāda gan tam visam jēga? Kāda? Jo tie, kas tiecas būt uzvarētāji un tupēt sava pārākuma virsotnēs tur tāpat jūtas tukši, vieni un vientuļi, kad vairs neizdodas noturēt brūkošās ilūzijas par savu īpašo vērtību un pārākumu.
Mans ķermenis jau sen vairs nav spējīgs panest noliegumu. Tas momentā reaģē ar visādiem mokošiem simptomiem. Un tā nu es esmu vietā, kurā ir papilnam jau pieminēto sāpju, bēdu un skumju, bet līdztekus negatīvā atzīšanai ir arī miers, piepildījums un veselāka sava ķermeņa izjūta. Bet ja es, piemēram, izmantoju vispopulārāko recepti - saņemšanos - tas es maksāju ar truluma un tukšuma un/vai mokošas trauksmes cenu.
Grozies kā gribi, sūdīgi būs šā vai tā. |
|
|
| |
[25. Okt 2010|11:52] |
|
So tired of lies and illusions... |
|
|
| |
[17. Okt 2010|14:25] |
Esmu sapratusi, ka tā vietā, lai cīnītos pretī vai noliegtu, man ir jāsamierinās ar saviem emocionālajiem kāpumiem un kritumiem un ka katrs no šiem sāvokliem glabā sevī savas īpašās dāvanas un vēstījumus.
Protams, es raugos un strādāju virzienā uz līdzsvarotību, taču to nevar izcīnīt ar varu, tas ir smalks process un augstu patiesu sevis apziņu pieprasošs esības veids. Un ir tik viegli iekrist pašapmānā un ilūzijās, it sevišķi ņemot vērā, ka tās bez mitas tiek visapkārt kultivētas un uzskatītas par normālām.
in the world full of wrong
can no one be well... |
|
|
| |
[17. Okt 2010|13:45] |
“The intensest light of reason and revelation combined, can not shed
such blazonings upon the deeper truths in man, as will sometimes
proceed from his own profoundest gloom. Utter darkness is then his
light, and cat-like he distinctly sees all objects through a medium
which is mere blindness to common vision.” (Herman Melville)
There is a great deal of evidence to suggest that, compared to “normal”
individuals, artists, writers, and creative people in general, are both
psychologically “sicker”—that is, they score higher on a wide variety
of measures of psychopathology—and psychologically healthier (for
example, they show quite elevated scores on measures of self-confidence
and ego strength).
Definitions of ‘sick’ and ‘well’ may not always be helpful. Perhaps
psychology itself is ‘abnormal’ and will benefit from new paradigms of
what it is to be human as creative people embrace their complex psyches.
Creativity and madness: The Abnormal Psychology of Creativity
|
|
|
| |
[16. Okt 2010|00:59] |
|
Trust the path of love. |
|
|
| |
[14. Okt 2010|17:46] |
|
Forgiveness is the name of love practiced among people who love poorly. The hard truth is that all of us love poorly. We need to forgive and be forgiven every day, every hour, unceasingly.That is the great work of love among the fellowship of the weak that is the human family. Henry Nouwen |
|
|
| |
[9. Okt 2010|13:23] |
Rock bottom became her foundation, how to use failure.
"[Rock bottom] was liberating. What did I have to lose?"
|
|
|
| Dzīvnieku draudzība ;) |
[2. Okt 2010|15:19] |
( (...) )
|
|
|
| |
[2. Okt 2010|14:55] |
Man ir ļoti, ļoti žēl, ka nevaru piedalīties vēlēšanās, jo manai pasei ir beidzies derīguma termiņš.
Muļķīgi. Jūtos atstumta. Protams, tā bija mana atbildība laicīgi izgatavot jaunu pasi, bet zināmu iemeslu dēļ es to neizdarīju. ;( |
|
|
| |
[1. Okt 2010|21:24] |
Atmodināta apziņa.
Ir lietas, kuras negribas sev atzīt, jo tas daudz ko sarežģī. Agrāk esmu melojusi sev un līdz ar to,kaut arī negribot, bet tomēr arī citiem cilvēkiem un tādejādi radījusi maldinošu priekšstatu par sevi. Ko darīt? Vai turpināt melot un mocīties vainas apziņā, lai tikai uzturētu dzīvu to priekšstatu, kuru esmu radījusi citiem vai arī būt tik drosmīgai un raudzīties acīs patiesībai un būt patiesai? Šo rakstot jau zinu, kuru ceļu iešu un patiesībā jau esmu uzsākusi iet. Man nemaz vairs nav izvēles, jo zinot, cik ļoti atbrīvo patiesība, turpināt dzīvot smacējošos un dzīvību izsūcošajos melos vairs nešķiet izvēle.
Gribas būt atvērtai un atklātai, bet kaut kas attur. Laikam vēl neesmu pietiekoši stipra un pārliecināta par sevi. |
|
|
| |
[30. Sep 2010|23:08] |
Tik ļoti vēlos, lai viss ir skaists un apgarots.
Tomēr tā nav. Un es mierinu sevi ar dziesmu "That Day", kuru izpilda tās autore, iekšēji un ārēji skaistā, talantīgā Natalie Imbruglia.
Manā skatījumā dziesmas vārdi un arī pats video klips ir ģeniāli savā vienkāršībā.
Well, that day, that day.
What a mess.
What a marvel.
I walked into that cloud again and I lost myself.
And I'm sad, sad, sad,
Small, alone, scared,
Craving purity,
A fragile mind and a gentle spirit.
( (...) )
|
|
|
| |
[30. Sep 2010|20:15] |
|
Ticu, ka mēs dzīvojam bezgalīgi un reinkarnējamies šajā vai kādā citā no neskaitāmi daudzajām pasaulēm cik nu vien ir vajadzība un/vai vēlēšanās, bet tanī pat laikā es saku arī, ka mums ir tikai šī viena dzīve. Viena vienīgā, jo tieši tāda, kāda tā ir ar šiem konkrētajiem vecākiem, draugiem un radiem, apstākļiem un notikumiem, tā nebūs vairs nekad un nekur, jo viss ir unikāls, vienreizējs, pārejošs un nepaliekošs. |
|
|
| Pasaulei |
[30. Sep 2010|00:59] |
Es priecātos, ja nejustos atsvešināta.
Ja vien es tevi justu
Un nevis tevī zustu. |
|
|
| |
[29. Sep 2010|12:46] |
"I have wasted so much time
Holding back just to stay in line"
And I`m holding back again. Kaut arī īsti brīvi mēs varam būt tikai tad, kad esam ievainojami, tomēr bailes ir pārāk spēcīgas. Un kaut arī intelektuāli saprotu, ka visi baiļu iemesli ir melīgi, piekrāpjoši un iekšējā cietumā turoši, ar to ir stipri par maz, tas ir tikai viens (pats mazākais?) solis uz pareizo pusi. Izšķiroša un visu mainoša ir emocionālā sapratne.
Vārdi pazūd nogurumā un elpas trūkumā. Atkal un atkal.
Haoss sajauc domu skaidrību un sarausta druskās domas garo pavedienu.
|
|
|
| |
[29. Sep 2010|00:19] |
| [ | Mūzika |
| | Natalie Imbruglia | ] |
Kā gribētos kaut varētu apturēt laiku tik ilgi līdz esmu tikusi skaidrībā ar sevi. Citādi man stipri sāp. Tik daudz laika jau ir izšķērdēts, bet ar atjēgšanos vien nepietiek, vajag atkal laiku, lai pagrieztu to milzīgo dzīves stūres ratu uz pilnīgi citu pusi.
Tomēr vienu es saprotu gan, izmisīga cenšanās kaut ko saglābt un dzīties kaut kam pakaļ ir vēl pamatīgāka tā paša it kā trūkstošā laika izniekošana.
(liekas, ka man tā arī nekad neizdodas pateikt visu līdz galam, jo uzmācas nogurums. šī ir viena no tām reizēm. nogurums. nogurums. nogurums. pārāk tuvs draugs tu man esi kļuvis.) |
|
|
| And I`m on the run, look, what I have become... |
[28. Sep 2010|22:49] |
| [ | Mūzika |
| | Platinum Weird - Avalanche | ] |
Lasīju šo rakstu, un kaut brīžiem mani kaitināja it kā pamācošais tonis, tomēr beigās šie teikumi paķēra kā izcils trāpījums desmitniekā:
"We've become an over-medicated society. We're addicted to prescription drugs, alcohol, and anything else.(...)
We
do this because we don't know how to reach out for help. We don't know
how to get raw. We don't know how to get vulnerable, and we're afraid of
being vulnerable. So we stay medicated, because being vulnerable means that whatever the illusion that other people have of us will not be exactly who we really are."
"Your promise land doesn`t stand
Can`t hold back the avalanche" |
|
|
| |
[28. Sep 2010|22:05] |
"everything is better when it hurts" |
|
|
| |
[16. Sep 2010|20:33] |
"(...)
We who grew up broken
are somewhat out of time,
struggling to mend our childhood,
when our peers are in their prime.
Where others find love and contentment,
we still often have to strive
to remember we are worthy,
and heroes just to be alive.
(...)
For children who were broken
It`s very hard to mend"
"For Children Who Are Broken" by Elia Wise
|
|
|
| |
[16. Sep 2010|18:01] |
|
Stulbi, ka man nākas atbildēt par cita cilvēka nolaidību un bezatbildību. Sabojāja drusku noskaņojumu. Un vēl stulbi, ka jūtos vainīga par lietu, kurā man nav nekādas teikšanas. |
|
|