| |
[25. Okt 2010|12:21] |
Pagalam draņķīga pašsajūta. Nomāktība, dziļas skumjas un sāpes. Tāda bezcerības un bezizejas sajūta. Jūtu, ka manī ir dziļi apspiestas dusmas. Niknums. Kur to likt? Izgāzt to uz tiem, kuri to pelnījuši nav jēgas, tas visu padarīs vēl sliktāku nekā jau ir... Un tā nu es paturu to visu sevī un ļauju tam grauzt un mocīt sevi no iekšienes. Grozies kā gribi, sūdīgi būs šā vai tā.
Ja tu nāc no pagalam disfunkcionālas ģimenes, tas tev ir lāsts uz visu mūžu. Un es neesmu spējīga atstātās pēdas ignorēt un par spīti tām rādīt pasaulei to, ko tā vēlas redzēt. Veiksmi, panākumus, sasniegumus. Kāda gan tam visam jēga? Kāda? Jo tie, kas tiecas būt uzvarētāji un tupēt sava pārākuma virsotnēs tur tāpat jūtas tukši, vieni un vientuļi, kad vairs neizdodas noturēt brūkošās ilūzijas par savu īpašo vērtību un pārākumu.
Mans ķermenis jau sen vairs nav spējīgs panest noliegumu. Tas momentā reaģē ar visādiem mokošiem simptomiem. Un tā nu es esmu vietā, kurā ir papilnam jau pieminēto sāpju, bēdu un skumju, bet līdztekus negatīvā atzīšanai ir arī miers, piepildījums un veselāka sava ķermeņa izjūta. Bet ja es, piemēram, izmantoju vispopulārāko recepti - saņemšanos - tas es maksāju ar truluma un tukšuma un/vai mokošas trauksmes cenu.
Grozies kā gribi, sūdīgi būs šā vai tā. |
|
|
